18/10/2026
VAI CILVĒCE VISPĀR IR GATAVA TAM, KO ES CENŠOS NODOT?
Skatoties uz to, kas notiek Francijā un pasaulē kopumā, man nolaižas rokas.
Es skatos uz notiekošo un sev jautāju: cik dziļi cilvēcei vēl jānogrimst, lai tā beidzot spētu iziet ārpus saviem instinktiem, kolektīvajām emocijām un aklajām reakcijām?
Tiek sludināta brīvība. Klaigāts par tiesībām, pārmaiņām un taisnīgumu. Bet ko mēs paši dodam pretī?
Pat daudzdzīvokļu mājas BIO atkritumu konteinerā, kur skaidri norādīts, ko mest un ko nemest, cilvēki samet visu, kas pagadās. Mēs nespējam ievērot pat elementāras kopdzīves normas, bet vienlaikus pieprasām taisnīgumu un pārmaiņas no valdības, no visas pasaules. Sabiedrība jau sastāv no mums pašiem. Un tas, kāda ir sabiedrība, atspoguļojas arī tajā, kāda ir tās valdība.
Ko mēs sagaidām no citiem, ja paši neesam gatavi uzņemties atbildību par savu rīcību?
Par kādu brīvību ir runa, ja cilvēks nespēj atbrīvoties no savām atkarībām, impulsiem un nepieciešamības nepārtraukti reaģēt uz ārējiem stimuliem un patērēt, patērēt, patērēt...
Tā nav brīvība! Tā ir dzīve instinktu varā! Kas tā par patstāvīgo domāšanu, ja cilvēku iespējams aizraut pūlī, uzkurināt ar emocijām un pārvērst par daļu no destruktīva spēka?
Man tas atgādina reptiļu līmeni, proti stāvokli, kurā cilvēks zaudē saikni ar savu ķermeni, savu iekšējo sajūtu un spēju apzināties, kas ar viņu notiek. Viņa apziņa tiek aizmiglota, bet prāts pārsātināts ar teorijām, idejām un dažādiem konceptuāliem stimulantiem, kas ne vienmēr palīdz ieraudzīt patiesību.
Un ko mēs vispār uzskatām par pārmaiņām, ja sagaidām, ka mainīsies ārējā pasaule, pašiem nemainoties?
Nē, cilvēkiem nav jāpieņem viss, kas notiek sabiedrībā. Viņiem nav jāklusē vai jāsamierinās ar netaisnību, tomēr pastāv milzīga atšķirība starp apzinātu rīcību un aklu reakciju.
Starp drosmi un destrukciju.
Starp vēlmi mainīt pasauli un spēju uzņemties atbildību arī par sevi.
Cilvēki vēlas jaunu pasauli, bet gaida, ka to uzcels kāds cits. Cilvēks grib būt jaunās pasaules iemītnieks, bet vai viņš pats ir gatavs kļūt par tās pamatlicēju?
Sabiedrība ir mūsu pašu spogulis, un mēs esam sabiedrība.
Katrai darbībai ir sekas. Un tikmēr, kamēr mēs atbildam uz nodarīto ar to pašu, kamēr atriebība rada jaunu atriebību, mēs turpinām griezt to pašu ratu.
Kurš ir gatavs to pārtraukt?
Kurš ir gatavs nevis tikai pieprasīt pārmaiņas no pasaules, bet sākt ar sevi?
Pēdējā laikā es arvien biežāk domāju par savu darbu. Par to, ko vēlos nodot tālāk. Domāju par zināšanām, par cilvēka ķermeni, apziņu un transformāciju.
Un man rodas sajūta, ka esmu nākusi pārāk agri... Varbūt par vēlu...
Un man nolaižas rokas.
Vai man vispār turpināt? Priekš kam?
Varbūt pietiek ar to, ka es pati zinu, ko zinu...
Nē, es neesmu zaudējusi ticību tam, ko daru. Es joprojām zinu Dieva mācību sevī, bet tā ir ļoti smalka un niansēta, un katrs to interpretē atkarībā no savas apziņas gatavības.
Un es esmu laimīga, ka Tu esi viens no tiem, kam rūp un kas zina.
Tie, kas zina, tie zina... tādu gan nav daudz.
Es pati turpinu mācīties un izprast. Taču reizēm ir grūti saprast, kā nodot tālāk kaut ko tādu, kam apkārtējā pasaule, šķiet, vēl nav gatava.
Īsta transformācija nekad nesāksies pūlī. Tā visbiežāk sākas tumšā vienatnē ar sevi.
Cilvēka raksturīgā daba nav mainījusies un iespējams, nemainīsies, vai tā ir šodiena vai tas bija pirms simts gadiem, jo tāds ir cilvēka dizains. To arī savos darbos atspoguļo tādi autori kā Aldous Huxley un George Orwell.
Ja mēs nevaram mainīt ķermeņa dizainu, tad mēs vismaz varam censties to apzināties un pret to attiekties ar lielāku atbildību un arī kritiskāku pieeju, kas mums patiešām der un kas neder.
Mēs, ķermeniski esam ļoti ievainojami un ietekmējami, bet tikai ja to neapzināmies. Mūs var saprogrammēt tā, ka svešas domas aizstāvēsim kā savējās. Mēs esam programmējami kā laboratorijas žurkas: uz visdažādākajām reakcijām, pārliecībām un uzvedības modeļiem... un mēs to paši pat nepamanām, kā tas notiek. Mēs dzīvojam ļoti viltīgā "brīvās gribas" pasaulē.
Pasaule nemainās tikai tāpēc, ka cilvēki kliedz par pārmaiņām. Tā sāks mainīties tad, kad būsim gatavi paskatīties uz sevi kritiskāk un apzināties, par ko kļūstam paši, kamēr cenšamies mainīt pasauli.
Un vai ar tām stagnējošajām programmām sevī mēs to vispār spēsim izdarīt?
Attēlā nav elle un paradīze. Attēlā ir divas līdzās pastāvošas realitātes, divas paradigmas. Dabas daļa nav kaut kas nereāls, tas var būt šeit un tagad tikai tad, kad Tu atgriez savu ķermeni atpakaļ dabā, pirmkārt ar uzturu, ar kustību un elpu. Un visi egregori izzūd brīdī, kad tie beidz eksistēt apziņā. Un tas nav "štrausa sindroms".
