Aprūpētāja dienasgrāmata

Aprūpētāja dienasgrāmata 2003. gadā Francijā aizstāvēju doktora disertāciju kognitīvajā psiholoģijā.
2008.–2020. gadā vadīju sociālo projektu personu ar demenci aprūpē. Kopš 2024.

gada strādāju par aprūpētāju pansionātā.

Kā vecākam cilvēkam visvairāk pietrūkst slimnīcā? Jauns pētījums saliek prioritātes pa vietāmManuprāt, dīvains jautājums...
24/08/2026

Kā vecākam cilvēkam visvairāk pietrūkst slimnīcā? Jauns pētījums saliek prioritātes pa vietām

Manuprāt, dīvains jautājums. Protams — lai viņu izārstē. Arī lai nesāp. Pēc tam — lai ārsts visu izskaidro saprotamos vārdos, meita atnāk ciemos… Un lai naktī koridorā beidzot negrabina ratiņus.
Vismaz tā es atbildētu. Bet, ja pajautātu ārstam, administratoram un pašam pacientam, atbildes droši vien ne vienmēr sakristu.
Tieši tāpēc mani ieinteresēja pavisam jauns pētījums, kas publicēts žurnālā BMC Geriatrics.

Tā autori necentās kārtējo reizi izmērīt asinsspiedienu, cukura līmeni vai hospitalizācijas ilgumu. Viņi darīja kaut ko vienlaikus daudz vienkāršāku un sarežģītāku — runāja ar vecākiem pacientiem un mēģināja saprast, kas slimnīcā ir svarīgs viņiem pašiem.
Un izrādījās, ka cilvēka priekšstats par “labu ārstēšanu” ir ievērojami plašāks par pareizi izrakstītām zālēm.

Atkal un atkal parādījās ļoti vecs vārds — CIEŅA. Nevis abstrakta pieklājība. Ne tikai “labdien”, “lūdzu” un “uz redzēšanos”. Pacientiem bija svarīgi sajust, ka slimnīcas gultā viņi nav pārvērtušies par “3. palātu, otro gultu, gūžas lūzumu un diabētu”.
Pētījuma dalībnieki ļoti skaidri aprakstīja, cik daudz var nozīmēt šķietami sīkumi: vai personāls viņos klausās, vai paskaidro, ko dara, vai uzrunā kā cilvēku, nevis vienkārši pārvieto no vienas procedūras uz nākamo.
Kā aprūpētājs, kurš, piemēram, pagājušajā maiņā kopā ar kolēģēm vispirms veda 21 cilvēku uz koncertu pagalmā, bet pēc kādas stundas — visus atpakaļ, es ļoti labi saprotu, ka slimnīcas darbiniekam konkrētā situācija var būt jau divdesmitā šajā maiņā. Bet pacientam tā ir viņa vienīgā situācija. Un saruna ar darbinieku var būt vienīgā, pēc kuras viņš mēģinās saprast, kas ar viņu vispār notiek.

Blakus cieņai pētījumā ļoti skaidri parādījās vēl viena vajadzība — AUTONOMIJA.
Slimnīca pēc būtības ir vieta, kur cilvēks ļoti daudz ko zaudē. Viņam pasaka, cikos mosties. Kad ēst, gulēt — vai neēst un negulēt, bet iet uz izmeklējumu. Kad drīkst vai nedrīkst piecelties. Kur gaidīt. Un atkal negulēt, jo ārsts jau drīz nāks. Un beigās reizēm pasaka arī to, ka ārstam šodien tomēr nebūs laika.
Tāpēc pat neliela iespēja pašam kaut ko izlemt pēkšņi iegūst daudz lielāku nozīmi, nekā mēs varētu iedomāties. Pētījuma dalībniekiem bija svarīgi, lai viņu izvēles ne tikai uzklausītu, bet arī uztvertu nopietni.
Tas nenozīmē, ka pacientam vienmēr ir taisnība vai ka ārsts tagad tikai izpilda pasūtījumu kā restorānā. Bet ārstēšana, kuru cilvēks saprot un kuras lēmumu pieņemšanā viņš pats ir piedalījies, ir pavisam cita pieredze nekā ārstēšana, kas ar viņu vienkārši “notiek”. Autori uzsver, ka šāda kopīga lēmumu pieņemšana ne tikai uzlabo pacienta apmierinātību, bet var arī palīdzēt viņam daudz aktīvāk iesaistīties pašā ārstēšanas procesā.

Trešā lieta — SARUNA.
Atkal šķietami nekas revolucionārs. Taču vecāki pacienti ļoti augstu vērtēja mediķus, kuri runāja skaidri, pacietīgi un saprotami. Nevis vienkārši nodeva informāciju, bet pārliecinājās, ka cilvēks to tiešām sapratis. Tas ir īpaši svarīgi vecumā, kad var būt sliktāka dzirde, redze, lēnāka informācijas apstrāde, nogurums, sāpes vai satraukums.
Ārstam var šķist, ka viņš visu paskaidroja. Pacients var būt pieklājīgi pamājis ar galvu. Un pēc piecām minūtēm viņam nav ne jausmas, kas īsti notiks rīt no rīta.
Pētījuma dalībnieki īpaši negatīvi aprakstīja steidzīgas sarunas, medicīnisku žargonu un situācijas, kad jautājumi tiek uztverti kā traucēklis.

Vēl viena ļoti svarīga tēma bija ĢIMENE UN SOCIĀLAIS ATBALSTS.
Daudziem vecākiem pacientiem tuvinieks slimnīcā nav vienkārši patīkams apmeklētājs ar mandarīniem. Viņš bieži ir tulks starp pacientu un sistēmu. Tas ir cilvēks, kurš atceras diagnozes, zāles, ārstu vārdus, iepriekšējos izmeklējumus, pieraksta, ko teica ārsts, uzdod jautājumu, kuru pats pacients aizmirsa, un reizēm vienkārši pamana, ka “mamma šodien nav tāda kā parasti”.
Pētījuma dalībnieki ģimenes klātbūtni bieži aprakstīja kā ļoti svarīgu drošības sajūtas avotu. Savukārt cilvēki, kuriem šāda atbalsta nebija, daudz biežāk jutās vientuļi un apjukuši.
Un te, manuprāt, parādās vēl viens neērts jautājums. Mēs bieži sakām: “pacientam pašam jābūt aktīvam”. Bet ko darīt pacientam, kurš ir 86 gadus vecs, slikti dzird, vakar nokritis, šodien viņam mainītas piecas zāles un viņš īsti neatceras, ko ārsts teica pirms stundas? Autonomija nenozīmē atstāt cilvēku vienu ar sistēmu. Dažreiz autonomiju tieši palīdz saglabāt cits cilvēks.

Protams, nekur nepazuda arī pavisam fiziskas lietas. SĀPES.
Vecāki pacienti pētījumā ļoti skaidri runāja par nepieciešamību pēc uzmanīgas un individuālas sāpju kontroles.
Un arī te nav viena universāla cipara. Vienam “4 no 10” nozīmē “ciešami”. Citam tie paši “4” nozīmē, ka viņš visu nakti nav gulējis, baidās piecelties un tāpēc nākamajā dienā vispār nekustas.
Sāpes vecumā bieži savienojas ar vairākām hroniskām slimībām, nogurumu, kustību ierobežojumiem un bailēm no vēl viena kritiena. Tāpēc laba sāpju kontrole nav tikai jautājums par komfortu. Tā ietekmē miegu, kustības, atveseļošanos, garastāvokli un reizēm arī to, vai cilvēks pēc slimnīcas vēl spēs atgriezties savā iepriekšējā dzīvē.

Un tad pētnieki nonāca pie lietām, kuras medicīnas protokolos mēdz izskatīties gandrīz pārāk sadzīviskas. TROKSNIS. ISTABA. PRIVĀTUMS. MIEGS.
Pacienti stāstīja, ka slimnīcas vide pati par sevi var būt ļoti nogurdinoša.
Durvis. Gaisma. Sarunas.
Izsaukuma pogu pīkstieni.
Nakts procedūras.
Blakus gultā krācošs kaimiņš.
Cilvēki, kuri ienāk palātā tieši tajā brīdī, kad beidzot esi aizmidzis.
No medicīnas viedokļa daudz kas no tā ir neizbēgams. No cilvēka organisma viedokļa miega trūkums, stress un nepārtraukts troksnis tik un tā paliek miega trūkums, stress un troksnis.

Un te ir vēl viena interesanta lieta: pacienti runāja arī par NĀKOTNI.
Par bailēm kļūt atkarīgiem no citiem. Par prognozi. Par nāvi.
Un daudzi nemaz negribēja, lai ārsts šīs tēmas apietu ar līkumu.
Gluži pretēji — viņi novērtēja godīgu sarunu par to, kas viņus varētu sagaidīt.
Protams, ne visi cilvēki grib zināt visu un ne visi ir gatavi par nāvi runāt vienādi.
Taču pētījuma rezultāti vēlreiz atgādina: arī ļoti vecs pacients nav bērns, kuru labāk “pasargāt no sliktām ziņām”.
Dažkārt visbiedējošākā ir nevis slikta prognoze, bet sajūta, ka visi apkārt kaut ko zina un tikai ar tevi par to nerunā.

Un visbeidzot — iespējams, pats svarīgākais secinājums.
Daudzi vecāki pacienti dzīves kvalitāti vērtēja augstāk par vienkāršu dzīves pagarināšanu.
Un laikam nav nejaušība, ka tieši pie šīs tēmas mēs gandrīz katru nedēļu atgriežamies diskusijās zem visdažādākajiem šī bloga ierakstiem.
Tas nenozīmē, ka pacienti negrib dzīvot.
Bet viņi grib dzīvot tā, lai dzīve vēl būtu viņu dzīve.

Medicīnā mēs ļoti labi protam skaitīt.
Spiedienu. Pulsa frekvenci. Analīžu rādītājus. Dienas slimnīcā. Atkārtotas hospitalizācijas. Izdzīvotības mēnešus un gadus.
Tas viss ir nepieciešams.
Bet vecāks cilvēks dažreiz savu veselību mēra pavisam citās vienībās.
“Vai es vēl pats varu aiziet līdz virtuvei?”
“Vai man sāp?”
“Vai es saprotu, ko ar mani dara?”
“Vai mani vispār kāds klausās?”
“Vai es varēšu atgriezties mājās?”
“Vai es vēl joprojām kaut ko lemju pats?”
Un man šķiet, ka tieši šeit šis jaunais pētījums ir visvērtīgākais.
Tas neatklāj kādu revolucionāru jaunu medikamentu. Neierosina sarežģītu tehnoloģiju.
Tas vienkārši atkal noliek slimnīcas gultā cilvēku, nevis diagnozi.
Un reizēm medicīnā tas izrādās pārsteidzoši radikāls solis.

“Manu vīru izrakstīja no hospisa, jo viņš mira pārāk lēni.”Pirms dažām dienām amerikāņu presē uzgāju rakstu ar šādu virs...
17/08/2026

“Manu vīru izrakstīja no hospisa, jo viņš mira pārāk lēni.”

Pirms dažām dienām amerikāņu presē uzgāju rakstu ar šādu virsrakstu. Tā autore Kima Klārka stāsta par savu 73 gadus veco vīru Maiku Salmonu. Izlasīju un nodomāju, ka ar šo stāstu noteikti jāpadalās arī šeit.
Tālāk — Kimas stāsts.

“Vairs nekādu operāciju,” mans vīrs pateica.
Tas bija 2026. gada janvāra vidū. Maiks tikko bija sācis atkopties pēc trim smagiem mēnešiem, kuru laikā viņam bija veiktas trīs operācijas saistībā ar aortas aneirismām. Bija arī sepse un biedējošs delīrijs pēc uzturēšanās intensīvās terapijas nodaļā.
Un tagad — vēl viena potenciāli nāvējoša aortas aneirisma, brauciens ar ātro palīdzību un ārsti pie viņa slimnīcas gultas.
Risinājums bija vēl divas lielas un riskantas operācijas.
Maiks atteicās.
Ja neko nedarīs, viņu, visticamāk, nogalinās aneirisma vai sepse, paskaidroja ārsti.
Cik daudz laika viņam atlicis?
“Nedēļas,” sacīja viens no ārstiem.
“Esmu pārsteigts, ka vispār tik tālu esmu ticis,” atbildēja Maiks.
Un tā gandrīz vienā mirklī mēs nonācām hospisa aprūpē.

Hospiss Amerikas Savienotajās Valstīs paredzēts cilvēkiem, par kuriem ārsti prognozē, ka viņiem, visticamāk, atlikuši ne vairāk kā seši mēneši. Mērķis vairs nav slimību izārstēt par katru cenu, bet padarīt cilvēka atlikušo dzīvi pēc iespējas ērtāku — mazināt sāpes un citus simptomus, nodrošināt nepieciešamās zāles un aprīkojumu un palīdzēt ģimenei rūpēties par cilvēku mājās.
Mēs gatavojāmies tam, ka Maiks mirst.
Taču notika kaut kas pavisam negaidīts.
Viņam kļuva labāk.
Mājās viņš atkal varēja piecelties un staigāt, negaidot stundām, kamēr aizņemta slimnīcas māsa atvienos monitorus un citas ierīces. Viņš varēja ēst īstu ēdienu. Hospisa māsa piemeklēja zāles, kas ļāva viņam beidzot izgulēt visu nakti.
Maiks sāka pieņemties svarā. Atgriezās spēks. Brūces sadzija.
Pamazām cilvēks, kuru janvārī bijām atveduši mājās, gatavojoties viņa nāvei, sāka atgriezties savā iepriekšējā dzīvē.
Maijā viņš jau atkal darbojās dārzā, spēlēja bridžu un cepa savus firmas pīrāgus ar mellenēm un kanēli.

Un tad notika kaut kas gandrīz komisks.
Maiku izrakstīja no hospisa.
Viņš mira pārāk lēni.
Precīzāk sakot, viņa veselības stāvoklis bija uzlabojies tik ļoti, ka ārsts vairs nevarēja apliecināt: šim cilvēkam, visticamāk, atlikuši mazāk nekā seši mēneši.
Mums tas bija labs jaunums. Mēs paši redzējām, ka Maikam hospisa palīdzība tajā brīdī vairs īsti nebija vajadzīga, un piekritām lēmumam viņu izrakstīt.
Taču vēlāk uzzināju, ka ne visiem šāds stāsts beidzas tik labi.
Pagājušajā finanšu gadā hospisa aprūpi ASV saņēma vairāk nekā 1,9 miljoni cilvēku. Vairāk nekā 80 procenti tur palika līdz nāvei. Vidēji — mazāk nekā četras nedēļas.
Taču aptuveni sešus procentus pacientu ik gadu izraksta tāpēc, ka viņu stāvoklis ir stabilizējies vai uzlabojies un ārsts vairs nevar pamatoti prognozēt nāvi nākamo sešu mēnešu laikā.
Īpaši sarežģīti tas var būt cilvēkiem ar slimībām, kuru gaitu grūti paredzēt — piemēram, demenci, sirds slimībām vai neirodeģeneratīvām slimībām.
Cilvēks var neizveseļoties.
Viņš var joprojām būt ļoti slims, nespējīgs sevi aprūpēt un pilnībā atkarīgs no citu palīdzības.
Viņš vienkārši… nemirst pietiekami ātri.

Kāda hospisa pētniece rakstā stāsta par savu vīratēvu, kuram bija Parkinsona slimībai līdzīga neirodeģeneratīva saslimšana. Kad viņa stāvoklis pārstāja pasliktināties, viņu no hospisa izrakstīja.
Ģimenei pēkšņi bija jāatrod, ar ko aizstāt hospisa nodrošināto funkcionālo gultu un skābekļa iekārtas, jāmeklē un jāalgo aprūpētāji un no jauna jākārto medikamentu saņemšana.
Pēc sešām nedēļām viņš nomira.
Ir vēl kāds paradokss.
Dažos pētījumos konstatēts, ka noteiktas pacientu grupas hospisa aprūpē nodzīvojušas pat nedaudz ilgāk nekā līdzīgi pacienti, kuri turpinājuši saņemt parasto medicīnisko aprūpi.
Neviens vēl nevar pilnībā pateikt, kāpēc.
Varbūt palīdz labāka sāpju un citu simptomu kontrole. Varbūt iespēja atgriezties mājās. Varbūt mazāks risks iegūt slimnīcā infekciju. Varbūt mazāk nevajadzīgu un cilvēku nogurdinošu medicīnisku manipulāciju.
Maika gadījumā viss bija ļoti vienkārši: mājās viņš varēja staigāt, labi gulēt un normāli ēst.
Un viņam kļuva labāk.

Te es Kimas stāstu uz brīdi pārtraukšu.
Man šķiet, ka aiz gandrīz anekdotiskās frāzes “viņš mira pārāk lēni” slēpjas ļoti nopietns jautājums.
Mums patīk skaidras robežas. Kamēr cilvēku var izārstēt — ārstējam. Kad vairs nevar — sākas paliatīvā aprūpe un gatavošanās dzīves beigām.
Bet dzīve bieži šādas robežas neievēro.
Maikam ārsti paredzēja nedēļas. Viņš atteicās no vēl divām smagām operācijām un nonāca hospisā. Tur vairs necentās viņu glābt par katru cenu — deva iespēju gulēt, ēst, kustēties, mazināja ciešanas.
Un cilvēks, kurš bija aizsūtīts mājās nomirt, kļuva pietiekami stiprs, lai viņu no hospisa izrakstītu.
Vai tas nozīmē, ka hospiss viņu “izārstēja”? Protams, nē. Aneirisma nekur nepazuda, un neviens nezina, cik ilgi turpināsies šis uzlabojums.

Taču šis stāsts liek padomāt arī par citu lietu: cik droši mēs vispār spējam novilkt robežu starp cilvēku, kurš mirst, un cilvēku, kurš ir ļoti smagi slims un kuram vienkārši vajadzīga laba paliatīvā aprūpe?
Un kas notiek ar tiem, kuru slimība ļauj viņiem mēnešiem vai pat gadiem atrasties kaut kur starp šīm divām kategorijām?
Tagad Kima un Maiks dzīvo to, ko paši sauc par negaidītām “bonusa dienām”.
Viņi zina, ka Maika veselības problēmas nav pazudušas un ka kādreiz hospisa palīdzība, iespējams, atkal būs vajadzīga.
Taču pagaidām viņš kopj dārzu, spēlē bridžu un cep pīrāgus.
Un Maiks saka, ka doma par iespējamo atgriešanos hospisā viņu nebiedē.
Viņš zina, ko tur centīsies darīt.
Nevis par katru cenu pagarināt viņa dzīvi. Bet padarīt labāku to laiku, kas viņam vēl būs atlicis.

Ja Jums jau ir apnikuši visi “ideālās diētas” raksti, izlasiet vēl šo vienu. Uzziniet, kas notika, kad pētnieki nolēma ļ...
12/08/2026

Ja Jums jau ir apnikuši visi “ideālās diētas” raksti, izlasiet vēl šo vienu. Uzziniet, kas notika, kad pētnieki nolēma ļaut mākslīgajam intelektam pašam sastādīt diētu— un tad beidzot varēsim likt šai tēmai mieru 🤖🔚

Pamēģināsim uz brīdi aizmirst visu, ko gadu desmitiem esam dzirdējuši par “pareizu uzturu”.
Ne tāpēc, ka tas viss būtu nepareizi. Bet vienkārši eksperimenta pēc — nepateiksim datoram priekšā, ka pilngraudi ir labi, cukuroti dzērieni slikti, sviests aizdomīgs, bet Vidusjūras diēta gandrīz svēta.
Dosim tam datus par gandrīz 200 000 cilvēku un pajautāsim:

Ko ēda tie, kuriem ar novecošanu saistītās nāves risks bija mazāks?

Tieši kaut ko līdzīgu izdarīja pētnieku grupa no Ķīnas, izmantojot UK Biobank datus. Pētījums ir pavisam svaigs — pieņemts publicēšanai 27. Jūlijā, bet pagaidām vēl nav publicēts.
Sākumā pētnieki paņēma 34 pārtikas produktu grupas un meklēja, kurām no tām ir statistiska saistība ar mirstību, ko viņi definēja kā ar novecošanu saistītu. Pēc korekcijām palika 18 grupas. Tad darbā iesaistīja mašīnmācīšanās modeli, kas novērtēja, kuri produkti vislabāk palīdz prognozēt šo risku.
Rezultātā tapa desmit punktu uztura modelis ar ļoti piemērotu nosaukumu — MYTH Diet.

Un te kļūst interesanti.
Daļa no “mašīnas padomiem” izskatās tieši tā, kā mēs būtu gaidījuši.
Vairāk riekstu.
Mazāk pārstrādātas gaļas.
Nekādu saldinātu dzērienu.
Nekādas sarkanās gaļas.
Nekāda sviesta.
Līdz šim viss mierīgi.
Bet tad dators sāk uzvesties tā, it kā būtu nolēmis mazliet paķircināt uztura speciālistus.
Tas iesaka:
– mājputnu gaļu — vismaz 80 g dienā;
– riekstus — vismaz 20 g dienā;
– rafinētus graudaugu produktus — vismaz 150 g dienā;
– pākšaugus — 30–100 g dienā;
– kafiju — 70–200 g dienā;
– alu — 60–400 g dienā vai vīnu — 250–400 g dienā.
Jā, izlasījāt pareizi. Tikai nesteidzieties uzreiz vērt vaļā pudeli!
Tieši alus gadījumā pētnieki atrada U veida sakarību: zemākais risks bija mēreni dzerošajiem, bet augstāks gan tiem, kuri alu nedzēra vispār, gan tiem, kuri dzēra daudz.

Šajā vietā gan ļoti svarīgi apstāties.
Tas nenozīmē, ka zinātnieki tagad ir pierādījuši: “dzeriet alu, un dzīvosiet ilgāk”.
Šis nav eksperiments, kurā cilvēkiem pēc nejaušības principa divpadsmit gadus izsniedz alu, baltmaizi un kafiju un tad skatās, kas notiks. Tas ir novērojumu pētījums.
Cilvēki, kuri alkoholu nelieto vispār, var atšķirties no mēreniem lietotājiem daudzos citos veidos. Daļa var būt pārtraukuši dzert veselības problēmu dēļ. Atšķirties var ienākumi, sociālā dzīve, slimības, medikamenti, smēķēšana un vēl desmitiem citu faktoru.
Pētnieki centās šos faktorus ņemt vērā, taču paši godīgi atzīst: pilnībā izslēgt atlikušos sajaucējfaktorus un apgriezto cēloņsakarību nav iespējams.
Tāpēc MYTH pagaidām nav recepte, pēc kuras rīt būtu jāpārkārto ledusskapis.

Tas ir daudz interesantāks kā eksperiments ar mūsu pašu priekšstatiem.
Piemēram, rafinētie graudaugi.
Parasti tie “veselīga uztura” sarakstos neatrodas augstās vietās. Arī paši autori atzīst, ka iepriekšējie pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Viņi pieļauj, ka noteiktā uztura kontekstā šādi produkti var vienkārši nodrošināt pietiekami daudz enerģijas un tādējādi samazināt olbaltumvielu izmantošanu enerģijas ieguvei.
Bet tas jau ir mēģinājums izskaidrot atrasto sakarību, nevis pierādīts mehānisms.

Un tieši te, manuprāt, slēpjas šī pētījuma interesantākā daļa.
Mēs esam pieraduši vispirms izveidot teoriju par to, kā vajadzētu ēst, un pēc tam pārbaudīt, cik labi cilvēki tai seko.
Šoreiz pētnieki mēģināja sākt no otras puses:
vispirms paskatīties datos un tikai pēc tam jautāt, kāpēc tie izskatās tieši tā.
Un mašīna daļēji apstiprināja mūsu priekšstatus, bet dažās vietās tos diezgan nekaunīgi sajauca.

Tomēr ar mirstību autori neapstājās.
Augstāks MYTH punktu skaits bija saistīts arī ar lēnāku aprēķināto plaušu, aknu, aizkuņģa dziedzera, nieru un artēriju bioloģisko novecošanu, kā arī ar zemāku risku 15 ar vecumu saistītām slimībām.
Viņi analizēja arī tūkstošiem olbaltumvielu, simtiem metabolītu un iekaisuma rādītājus, mēģinot saprast, pa kādiem bioloģiskiem ceļiem šāds uztura modelis varētu būt saistīts ar novecošanu.
Tas padara darbu interesantāku par kārtējo “šis produkts bija saistīts ar 7% mazāku risku”.
Taču arī šeit autori ir piesardzīgi: šīs analīzes rada hipotēzes, nevis pierāda cēloņus.

Tāpēc es MYTH Diet pagaidām neuztvertu kā jaunu uztura evaņģēliju.
Drīzāk kā ļoti interesantu jautājumu:
kas notiek, ja mēs uz brīdi noliekam malā savus priekšstatus par “labu” un “sliktu” ēdienu un ļaujam datiem pašiem mūs pārsteigt?
Dažreiz tie apstiprina to, ko jau zinājām.
Bet dažreiz uz galda pēkšņi parādās baltmaize, kafija un alus.
Un tad sākas pats interesantākais — mēģināt saprast, kāpēc.

Z. bija riktīgi forša omīte. Es viņā biju gandrīz vai iemīlējies. Jau no pirmās dienas, kad viņa parādījās pansionātā.Pē...
10/08/2026

Z. bija riktīgi forša omīte. Es viņā biju gandrīz vai iemīlējies. Jau no pirmās dienas, kad viņa parādījās pansionātā.
Pēc satraucošās iestāšanās procedūras viņa nevis atgūlās gultā, lai atpūstos, un arī nesāka ilgi iztaujāt savu aprūpētāju par vietējo kārtību. Viņa vienkārši devās ekskursijā pa stāvu un atgriezās istabā ar veselu klēpi avīžu, ko bija aizņēmusies atpūtas telpā.
Vecā rūdījuma cilvēks, es nodomāju. Ieradums katru rītu sākt ar avīzi.
Daļēji man bija taisnība. Kādā ziņā — tas kļuva skaidrs, kad ieraudzīju tualetes podā peldam avīžu gabaliņus. Z. tualetes papīru neatzina. Pats tualetes pods viņai bija šķiriski svešs priekšmets — viņa pret to izturējās apmēram kā pret parastu sausās tualetes bedri. Tur peldēja ne tikai papīrs, bet arī mandarīnu mizas un vēl visdažādākās lietas, kuru nonākšana podā man kā pilsētniekam jau vairākās paaudzēs pat prātā neienāktu.. Man nebija ne mazāko šaubu, ka omīte visu mūžu dzīvojusi pati savā mājā, turklāt diezgan tālu no lielām pilsētām un mūsdienu komunālajām ērtībām.
Un, kā jau kārtīga lauku omīte, Z. bija neticami kustīga. Viņa nepalaida garām nevienu pasākumu — vai tā būtu dziedāšana, gleznošana vai vingrošana. Pēc brokastīm, pat negaidot īpašu uzaicinājumu, viņa jau devās atpūtas telpas virzienā, kur parasti notika pasākumi, stumdama sev pa priekšu savu staiguli.

Un tad viņa nokrita.
Savā istabā, ejot no tualetes atpakaļ uz gultu. Atsita galvu. Runa pēkšņi kļuva nesakarīga. Gandrīz uzreiz sākās arī nekontrolēta vēdera izeja. Izsauktā neatliekamā palīdzība viņu aizveda uz slimnīcu, un pie mums Z. vairs neatgriezās…

Tas notika pagājušajā gadā. Viņa pie mums bija pavisam neilgu laiku. Bet mēs viņu atceramies vēl tagad. Tik pēkšņas beigas kaut kā ļoti palika sirdī.
Un es joprojām par to domāju. Mēs rūpējamies par uzturu, sociālo iesaisti, par stipru sirdi — par visu, kas cilvēkam var palīdzēt ilgāk saglabāt veselību un patstāvību. Un tad cilvēks nokrīt, un dažu sekunžu laikā tas viss var sabrukt. Protams, mēs nezinām, kas toreiz Z. gadījumā bija pirmais — pats kritiens vai kāds pēkšņs veselības traucējums, kura dēļ viņa nokrita. Taču man šis gadījums lika pirmo reizi pa īstam aizdomāties: varbūt par līdzsvaru mums vajadzētu rūpēties ne mazāk kā par sirdi un smadzenēm?

Un te ir kāda svarīga lieta, ko uzsver speciālisti: līdzsvara pasliktināšanās un kritieni nav nenovēršama, “normāla” novecošanas sastāvdaļa.
Līdzsvars ir sarežģītas sadarbības rezultāts. Tajā piedalās redze, iekšējā auss, nervu sistēma, muskuļi, locītavas un mūsu spēja sajust sava ķermeņa stāvokli telpā. Lai mēs varētu droši stāvēt, iet, pagriezties, kāpt pa kāpnēm vai piecelties no krēsla, visām šīm sistēmām nepārtraukti jāapmainās ar informāciju un acumirklī jāreaģē uz izmaiņām.
Tāpēc līdzsvara pasliktināšanās reizēm var būt ne tikai muskuļu vājuma sekas, bet arī signāls par citām veselības problēmām: redzes pasliktināšanos, nervu bojājumiem, medikamentu blaknēm vai neiroloģiskas slimības sākumu. Tas nenozīmē, ka aiz katras neveiklas kustības slēpjas nopietna diagnoze. Taču izmaiņas nevajadzētu automātiski norakstīt uz vecumu.
Līdzsvars ir svarīgs ne tikai tāpēc, ka palīdz izvairīties no kritieniem. Tas lielā mērā nosaka cilvēka neatkarību. Vai viņš spēj pats aiziet uz veikalu? Iekāpt autobusā? Nomazgāties dušā? Pārvietoties pa savu dzīvokli, neturoties pie mēbelēm? Piecelties no krēsla? Aiziet uz pasākumu vai pastaigāties ārā?
Kad līdzsvars pasliktinās, cilvēka dzīves telpa bieži sāk nemanāmi sarukt. Sākumā viņš atsakās no garākām pastaigām. Pēc tam vairs neiet ārā sliktā laikā. Tad sāk izvairīties no kāpnēm, sabiedriskā transporta un nepazīstamām vietām. Beigās pat pārvietošanās pa dzīvokli var kļūt par uzdevumu, kas prasa koncentrēšanos un drosmi.

Bailes no kritiena pašas palielina kritiena risku
Šeit rodas šķietams paradokss: cilvēks baidās nokrist, tāpēc cenšas kustēties mazāk. Viņš iet lēnāk, sper īsākus soļus, izvairās no pastaigām un arvien vairāk laika pavada sēžot. No malas tas var šķist saprātīgi: jo mazāk kustību, jo mazāk iespēju paklupt.
Taču ilgākā laikā notiek pretējais.
Mazāk kustoties, cilvēks zaudē muskuļu spēku, koordināciju un spēju ātri koriģēt ķermeņa stāvokli. Pasliktinās arī propriocepcija — mūsu spēja bez skatīšanās sajust, kur telpā atrodas kājas, rokas un viss ķermenis. Kustības kļūst nedrošākas, un kritiena risks pieaug vēl vairāk.
Tādējādi var izveidoties apburtais loks:
bailes nokrist → mazāk kustību → vājāki muskuļi un sliktāks līdzsvars → vēl lielākas bailes → vēl mazāk kustību.
Turklāt sekas nav tikai fiziskas. Cilvēks, kurš baidās iziet no mājām, sāk retāk satikt citus, atsakās no pasākumiem un pakāpen*ski nonāk sociālā izolācijā. Samazinās ne tikai viņa kustību daudzums, bet arī dzīves saturs.
Tāpēc drošība nenozīmē pilnīgu izvairīšanos no kustībām. Daudz vērtīgāk ir atrast tādu kustību līmeni, kas cilvēkam ir drošs, bet tomēr pietiekami izaicinošs, lai muskuļi, koordinācija un līdzsvars nepārtraukti darbotos.

Kad vajadzētu runāt ar ārstu?
Par līdzsvara izmaiņām vēlams runāt ar ģimenes ārstu ne tikai pēc smaga kritiena. Vērts pievērst uzmanību arī mazāk dramatiskiem signāliem.
Vai jūs izvairāties iziet no mājām, jo staigāšana kļuvusi nedroša?
Vai, pārvietojoties pa dzīvokli, bieži turaties pie mēbelēm, sienām vai durvju aplodām?
Vai jums ir grūti piecelties no krēsla, nebalstoties ar rokām?
Vai esat sācis iet ievērojami lēnāk, uzmanīgāk vai ar sīkiem solīšiem?
Vai jums ir grūti pagriezties, mainīt kustības virzienu vai pārvietoties pa nelīdzenu virsmu?
Vai jūs baidāties nokrist?
Vai pēdējā laikā jau esat kritis — pat tad, ja kritiens šķita nenozīmīgs un nekas nesāpēja?
Pozitīva atbilde uz vienu no šiem jautājumiem vēl nav diagnoze. Tomēr tas ir iemesls situāciju nepalaist garām.
Īpaši svarīgi ir pastāstīt ārstam par jau notikušu kritienu. Vecāki cilvēki nereti to noklusē, jo jūtas neērti, vaino savu neveiklību vai baidās, ka tuvinieki sāks ierobežot viņu patstāvību. Dažreiz cilvēks saka: “Es vienkārši aizķēros,” lai gan patiesībā kritienu varēja veicināt asinsspiediena pazemināšanās, redzes problēmas, muskuļu vājums, infekcija, dehidratācija, nepiemēroti apavi vai zāļu blaknes.
Ārsts var pārskatīt lietotās zāles, pārbaudīt redzi, asinsspiedienu, muskuļu spēku, gaitu un nervu sistēmas darbību. Vajadzības gadījumā var palīdzēt fizioterapeits, kurš novērtē konkrētā cilvēka spējas un piemeklē viņam piemērotus vingrinājumus.
Galvenais — nav jāgaida pirmais lūzums. Par līdzsvaru ir vērts rūpēties tad, kad cilvēks vēl staigā samērā droši un vēlas šo spēju saglabāt.

Līdzsvaru var trenēt
Lai trenētu līdzsvaru, nav obligāti katru dienu jāiet uz sporta zāli. Dažus noderīgus vingrinājumus var iekļaut pavisam parastās ikdienas darbībās.
Tomēr drošība ir pirmajā vietā. Ja cilvēks jau ir kritis, viņam ir izteikts reibonis, ļoti nestabila gaita vai nopietnas veselības problēmas, vingrinājumus vispirms vajadzētu pārrunāt ar ārstu vai fizioterapeitu. Tos nevajag sākt vienatnē telpas vidū, kur nav pie kā pieturēties.

1. Piecelties no krēsla bez roku palīdzības
Apsēdieties uz stabila krēsla, kas neslīd un kam nav riteņu. Pēdas novietojiet uz grīdas aptuveni gurnu platumā. Nedaudz nolieciet ķermeņa augšdaļu uz priekšu un mēģiniet piecelties, neatspiežoties ar rokām pret roku balstiem vai saviem ceļiem. Pēc tam lēnām apsēdieties.
Sākumā pietiek ar dažiem atkārtojumiem. Vēlāk to skaitu var pakāpen*ski palielināt.
Šis vingrinājums trenē augšstilbu un sēžas muskuļus, ķermeņa kontroli un pašu kustību, kas ikdienā nepieciešama neskaitāmas reizes. Spēja patstāvīgi piecelties no krēsla ir cieši saistīta ar cilvēka funkcionālo neatkarību.
Ja bez roku palīdzības piecelties nav iespējams, nav jācenšas par katru cenu. Sākumā var viegli pieturēties pie roku balstiem vai novietot krēslu pie stabila galda. Arī daļēja palīdzība ir labāka nekā atteikšanās no kustības.

2. Stāvēt uz vienas kājas pie stabila atbalsta
Tīrot zobus, nostājieties pie izlietnes vai stabilas virsmas un uz dažām sekundēm paceliet vienu pēdu no grīdas. Pēc tam mainiet kājas.
Sākumā var pieturēties ar abām rokām. Vēlāk — ar vienu roku, dažiem pirkstiem vai tikai turēt roku pavisam tuvu atbalstam, lai vajadzības gadījumā varētu nekavējoties pieturēties.
Nav nepieciešams uzreiz censties nostāvēt pusminūti. Arī piecas drošas sekundes ir treniņš. Galvenais ir regulāri dot ķermenim nelielu uzdevumu saglabāt stabilitāti.
Šī vingrinājuma priekšrocība ir vienkārša: tam nav jāmeklē īpašs laiks. Zobus mēs tīrām katru dienu, un līdzsvara treniņš pakāpen*ski kļūst par daļu no ierastās darbības.
Protams, cilvēkam, kurš jau ir ļoti nestabils, šādu vingrinājumu nevajadzētu veikt bez droša atbalsta vai cita cilvēka klātbūtnes.

3. Lēni pacelties pirkstgalos un pēc tam uz papēžiem
Nostājieties aiz stabila krēsla, pie virtuves galda vai citas stingras virsmas un pieturieties.
Lēnām pacelieties pirkstgalos, paceļot papēžus no grīdas. Palieciet šādā stāvoklī divas vai trīs sekundes, pēc tam mierīgi nolaidiet papēžus.
Tad paceliet pēdu priekšējo daļu, paliekot uz papēžiem. Arī šo stāvokli īsu brīdi noturiet un lēnām nolaidiet pēdas.
Atkārtojiet kustību vairākas reizes, nesteidzoties un saglabājot taisnu stāju.
Šis vingrinājums stiprina apakšstilbu un pēdu muskuļus, kā arī trenē potīšu spēju koriģēt ķermeņa svārstības. Ikdienā tieši nelielas, ātras korekcijas potītēs bieži palīdz mums saglabāt līdzsvaru, kad ķermenis nedaudz sasveras uz priekšu vai atpakaļ.
Ja pacelšanās uz papēžiem šķiet pārāk grūta, sākumā var trenēt tikai pacelšanos pirkstgalos. Svarīgāka par kustības apjomu ir tās droša un regulāra izpilde.

Līdzsvars nav nemainīga īpašība, kas cilvēkam vai nu ir, vai nav. To var uzturēt un daudzos gadījumos arī uzlabot jebkurā vecumā.
Taču vingrinājumiem jābūt pietiekami drošiem un vienlaikus mazliet izaicinošiem. Ja cilvēks vienmēr dara tikai to, ko spēj bez mazākās piepūles, ķermenim nav iemesla pielāgoties. Savukārt pārāk sarežģīts vingrinājums, kas izraisa reālu kritiena risku, nedod nekādu labumu.
Tāpēc katram jāatrod savs līmenis — reizēm pat ar ārsta vai fizioterapeita palīdzību.
Mēs nevaram garantēt, ka cilvēks nekad nenokritīs. Taču varam darīt daudz, lai saglabātu viņa spēku, kustīgumu, pārliecību un spēju pašam vadīt savu dzīvi.

Asaras, dziesma un alus. Trīs tautas zāles pret sāpēm.Asaras ļauj izlaist sāpes uz āru, dziesma — izteikt to būtību, bet...
06/08/2026

Asaras, dziesma un alus. Trīs tautas zāles pret sāpēm.
Asaras ļauj izlaist sāpes uz āru, dziesma — izteikt to būtību, bet alus — tās mazliet mazināt.

Latviešu kultūrā, cik par to iespējams spriest no malas, alus nav tik daudz svētku un jautrības simbols, cik dzēriens, kas uz rūgtās dzīves fona reizēm šķiet kārdinoši salds. Vienkāršs, ikdienišķs veids, kā sadzīvot ar dzīvi. Turklāt ļoti latvisks — bez skaļām atzīšanām, bez patosa un gandrīz bez žēlošanās.

Katru gadu augusta pirmajā piektdienā visā pasaulē atzīmē Starptautisko alus dienu. Labs iemesls parunāt par to visu un vēl daudz ko citu.

Sāksim ar vēsturi. Alus gadsimtiem ilgi pavadījis kopīgu darbu, ģimenes notikumus, satikšanās un šķiršanās.
Alus Latvijas ēdienu kultūrā ir daudz senāks par divām lietām, kuras tagad šķiet gandrīz mūžīgas: kartupeļiem un degvīnu. Miežus Latvijas teritorijā audzēja jau aizvēsturē, savukārt degvīns zemniekiem kļuva pieejams galvenokārt 17. gadsimta otrajā pusē, bet kartupeļi laukos plašāk ienāca tikai 18. un 19. gadsimta mijā.

Tas ir svarīgi: vēsturiski alus nebija tikai alkoholisks dzēriens mūsdienu izpratnē. Mājas alus bija daļa no saimniecības cikla — graudus izaudzēja, diedzēja iesalam, kaltēja, sasmalcināja, vārīja misu un raudzēja. To gatavoja kalendārajiem svētkiem, kāzām, kristībām, bērēm un citiem notikumiem, kad atsevišķa saimniecība uz laiku kļuva par kopīga mielasta vietu. Jāņi šeit, protams, ir vispazīstamākais, taču nebūt ne vienīgais piemērs.
Alu, alu, Jāņa tēv(i), līgo…

Pirmais dokumentētais alus darīšanas pieminējums Cēsu pilī datēts ar 1590. gadu. Ievērojiet: alu darīja nevis atsevišķā lielā alus darītavā, bet viduslaiku pils saimniecības iekšienē. Tikai 1878. gadā alus darītavu pārcēla ārpus pils mūriem uz īpaši uzceltu ēku.
Starp citu, Rīgā tolaik darbojās vismaz 13 alus darītavas. Šī vēsture atstājusi pēdas pat pilsētas topogrāfijā. Mūsdienu Rīgas alus kvartāls cenšas atjaunot atmiņu par Rīgu kā “ziemeļu alus darīšanas citadeli”: aptuveni 2,5 kilometrus garš maršruts savieno alus darītavas, krogus un citas vietas, kur piedāvā simtiem Latvijas craft alus šķirņu.

Mūsdienu craft alus vilnis daļēji atdod alum vietējo raksturu un neparedzamību. Mazie ražotāji izmanto ogas, augļus, garšaugus, koka mucas un savvaļas raugus. Piemēram, Labietis norāda, ka strādā ar pašu izveidotu savvaļas rauga kultūru un dažas alus šķirnes gadiem iztur koka mucās, savukārt Piebalgas alus saglabā atklāto fermentāciju, kurā katra partija prasa atsevišķu uzmanību.
Tas nav vecā lauku alus atjaunojums tīrā veidā. Drīzāk mūsdienīgs mēģinājums atdot dzērienam individualitāti, ko tam atņēma masveida ražošana. Ir pat alus šķirnes ar sēnēm un dārzeņiem. Pirmajā mirklī tas izskatās pēc jaunākās gastronomiskās ekscentrikas, taču princips ir sens: darīt nevis abstraktu starptautisku alu, bet dzērienu no tā, ko dod apkārtējā ainava.

Un vēl par krogiem. Nepielūdzamā statistika liecina, ka Eiropā kopumā bāros, krogos un restorānos izdzertā vai iegādātā alus daļa, salīdzinot ar laiku pirms pandēmijas, samazinājusies aptuveni no vienas trešdaļas līdz vienai ceturtdaļai tirgus. Tas nozīmē pāreju no publiska un kolektīva patēriņa uz veikalā nopirktu un mājās dzertu alu.
Kultūras tēmai tas ir gandrīz svarīgāk par litriem. Vēsturiski alus pulcēja cilvēkus pie kopīga galda, bet mūsdienu tirgus arvien biežāk pārdod vienu individuālu skārdeni vakaram mājās.

Tas ir svarīgi. Latvija ir ne tikai kultūra ar bagātām alus tradīcijām, bet arī valsts ar nopietnu alkohola problēmu. Alus Latvijā saistās ar dziesmām, viesmīlību un Jāņiem, taču kopējais alkohola patēriņš valstī vairs nav folkloriska idille. Saskaņā ar Eiropas mēroga 2019. gada aplēsēm Latvijā bija viens no augstākajiem kopējā alkohola patēriņa rādītājiem Eiropas Savienībā — aptuveni 13 litri tīra spirta uz vienu pieaugušo cilvēku.
Alum līdzi nāk ne tikai bagāta kultūrvēsturiska pagātne, bet arī smagi personiski stāsti par izjukušām ģimenēm, nodzertiem talantiem un sagrautu veselību...

Un te mēs nonākam pie mums ierastāka konteksta.
Vai vecumdienās alus ir pieļaujams? Vai par godu šiem svētkiem ieliet vectētiņam vienu kausu?
Vai tiešām cilvēkam jāatsakās pat no malka šā “saldā” dzēriena tikai tāpēc, ka viņam jau ir 80?
Jā. Dažos gadījumos — noteikti.
Ar gadiem organisms alkoholu panes citādi. Ķermenī samazinās muskuļu masa un ūdens daudzums, tāpēc pēc tās pašas devas alkohola koncentrācija asinīs var būt augstāka. Alkohola iedarbība var kļūt stiprāka un ilgāka. Tas var bīstami mijiedarboties ar zālēm, īpaši miega un nomierinošajiem līdzekļiem, opioīdu pretsāpju medikamentiem un dažām citām zālēm. Šāda kombinācija var izraisīt izteiktu miegainību, apjukumu, asinsspiediena pazemināšanos, līdzsvara traucējumus un pat elpošanas nomākumu.
Tas var palīdzēt ātrāk iemigt, taču miegu bieži padara seklāku un saraustītāku.
Alkohols pasliktina koordināciju un reakcijas ātrumu, tāpēc palielinās kritienu, traumu un lūzumu risks. Ticiet man — es katru nedēļu redzu, kā veci cilvēki nokrīt šķietami pilnīgi līdzenā vietā. Reizēm ar ļoti smagām sekām. Kādreiz par to noteikti uzrakstīšu atsevišķi.

Tāpēc dažkārt atbilde tiešām ir “nē” — ja ārsts alkoholu ir aizliedzis, ja cilvēkam ir smaga aknu vai aizkuņģa dziedzera slimība, problēmas ar alkohola lietošanu, nesaderīgas zāles vai ļoti augsts krišanas risks.
Bet tikai vecuma dēļ?
Protams, nē.
Vecums pats par sevi nav slimība un nav automātiska kontrindikācija alus malkam. Jāņem vērā konkrētā cilvēka veselības stāvoklis, lietotās zāles un krišanas risks, nevis tikai pasē ierakstītais dzimšanas gads.

Austrālijas veco ļaužu aprūpes iestādēs Starptautiskajā alus dienā dažkārt rīko īpašus pasākumus. Iedzīvotāji saņem ielūgumus, telpas tiek izrotātas, galdā liek dažādu valstu alu, bezalkoholiskos dzērienus un vieglas uzkodas. Skan dziesmas, tiek stāstīti joki.

Tomēr svarīgākais nav pats alus.
Iedzīvotājus aicina atcerēties, kurā krogā viņi kādreiz satikās ar draugiem pēc darba, kādu alu izvēlējās, kādas dziesmas dziedāja un vai varbūt tieši tur pirmoreiz sastapa savu nākamo sievu vai vīru.
Tiem, kuri alkoholu nevēlas vai nedrīkst lietot medicīnisku, personisku, kultūras vai reliģisku iemeslu dēļ, piedāvā bezalkoholisku alternatīvu. Jo pasākuma jēga nav piedzerties. Tā jēga ir kopā būšana, saruna un atmiņu atgriešanās.

Reizēm cilvēkam svarīgāka par pašu alus glāzi ir iespēja atcerēties laiku, kad viņš vēl bija jauns, dziesma bija gara, dzīve — priekšā, un alus bija salds.

Address

Cesis

Website

Alerts

Be the first to know and let us send you an email when Aprūpētāja dienasgrāmata posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.

Shortcuts

Share

Category