https://www.instagram.com/evija.estere?igsh=Nm9iMWZvbjRhdjY3

Evija Estere • Psiholoģija ķermenī • Skultes pirts, Strautu iela 3, Skultes Ciems (2026)

30/08/2026

Dod, Dieviņi, dodamo,
Es paņemšu ņemamo,
Es paņemšu ņemamo
Ar abām rociņām,
Ar balto dvēselīti.

Jo lielāka neziņa, jo izmisīgāka kļūst mūsu vajadzība zināt. Un jo svarīgāks iznākums, jo stiprāk gribas ticēt, ka kaut kas tomēr ir mūsu spēkos - ka varam izlūgties, nosargāt, ietekmēt.

Tas ir tik ļoti cilvēcīgi. Cerēt, lūgt, meklēt zīmes un turēties pie pārliecības, ka viss beigsies labi.

Un varbūt tieši tāpēc mani tik ļoti aizķer šie dainas vārdi. Tajos nav solījuma, ka viss būs labi. Nav pat lūguma, lai notiek tā, kā vēlamies. Dod, Dieviņ, to, kas Tev man dodams, un es paņemšu to, kas man jāpaņem.

Man tajā ir kaut kas daudz dziļāks par mierinājumu. Atdošanās dzīvei, Dievam, Augstākiem spēkiem - tam, kas vienmēr būs lielāks par mūsu spēju visu saprast un kontrolēt.

Nevis padošanās, bet plaukstu atvēršana nezināmajam. Jo dzīvei jau nevar pieskarties tikai ar pirkstu galiem, uzmanīgi izlasot no tās vēlamo un atstājot nevēlamo. Kaut kas atnāk bez mūsu izvēles. Kaut kas notiek, lai cik ļoti mēs būtu gribējuši citādi. Un kaut ko mēs vienkārši nevaram zināt iepriekš.

Paņemt ņemamo ar abām rokām.

Un ar balto dvēselīti.

Šie pēdējie vārdi man šķiet visskaistākie. Ne tāpēc, ka pieņemot vairs nesāpētu. Sāp. Mēs baidāmies, dusmojamies, sērojam un reizēm no visas sirds negribam to, ko dzīve ir atnesusi. Bet baltā dvēselīte ir par spēju tam visam iziet cauri un nenocietināties pret pašu dzīvi.

Šodien šie vārdi skan īpaši tuvu. Savās domās esmu kopā ar mūsu cilvēkiem Nepālā un viņu tuviniekiem, kuri šobrīd dzīvo šajā smagajā neziņā... ❤️

Mīlestībā,
Evija Estere 🌿

23/08/2026

Kad pirms 16 gadiem man paziņoja diagnozi - vairogdziedzera vēzis - vienā sekundē mainījās mana sajūta par laiku un es pirmo reizi pa īstam sajutu dzīvi.

Līdz tam laiks šķita gandrīz bezgalīgs. Kaut kad aizbraukšu. Kaut kad satikšu. Kaut kad pateikšu. Kad būs vairāk laika. Kad būs īstais brīdis. Kad viss mazliet nomierināsies.

Un tad pēkšņi šis “kaut kad” vairs nešķita pašsaprotams.

Psiholoģijā ir labi zināms, ka apziņa par savu mirstīgumu var mainīt veidu, kā mēs uztveram laiku, prioritātes un attiecības. Kamēr nākotne šķiet gara un pašsaprotama, mēs daudz vieglāk atliekam to, kas mums patiesībā ir svarīgs. Kad laika robeža kļūst sajūtama, uzmanība biežāk pārvietojas no abstraktas nākotnes uz emocionāli nozīmīgo - cilvēkiem, tuvību, pieredzi, klātbūtni.

Arī mūsu smadzenes laiku nepiedzīvo kā objektīvu pulksteni. Tās nepārtraukti konstruē nākotni - paredz, plāno, izspēlē iespējamos scenārijus. Tas mums ļauj dzīvot ar sajūtu, ka priekšā vēl ir daudz iespēju.

Bet nākotne ir smadzeņu radīts modelis.

Vienīgais brīdis, kurā mēs patiešām varam kādam pieskarties, piezvanīt, aizbraukt, apskaut, pateikt “es Tevi mīlu”, uzdāvināt puķes vai kopā smieties pie viena galda, ir TAGAD.

Varbūt tāpēc man ar gadiem arvien dīvaināka šķiet mūsu tradīcija nest tik daudz ziedu cilvēkam tad, kad viņš tos vairs nevar ne ieraudzīt, ne pasmaržot.

Es gribu nest puķes dzīvajiem.

Es gribu svinēt cilvēkus, kamēr viņi paši var piedalīties savā svinēšanā.

Braukt ciemos nevis tad, kad beidzot būs pietiekami ērti, bet kamēr vēl ir, pie kā braukt.

Pateikt labo pie vakariņu galda.

Apskaut ne tikai atvadoties, bet arī satiekoties.

Mums nav jādzīvo bailēs no tā, ka laiks reiz beigsies, - tieši otrādi.

Apziņa, ka laiks nav bezgalīgs, var padarīt dzīvi nevis biedējošāku, bet patiesi dzīvu.

Tāpēc negaidīsim īsto iemeslu.

Nesīsim puķes dzīvajiem.
Brauksim ciemos.
Klāsim galdus.
Teiksim cilvēkiem, ka viņi mums ir svarīgi.
Svinēsim viens otru.

Vēl ir laiks.
TAGAD. ❤️

Mīlestībā,
Evija Estere 🌿

28/06/2026

Kad Tevī sadzīvo šķietami pretējas personības šķautnes, tas ir cilvēcīgi.

Daudzi no mums sevī izjūt iekšēju konfliktu, kas bieži rodas, kad personības šķautnes tiek piedzīvotas kā ļoti atšķirīgas vai pat savstarpēji pretrunīgas. Viena daļa alkst pēc miera, klusuma un dziļas klātbūtnes, bet otra - pēc intensitātes, skaļuma, ritma un pilnīgas brīvības. Tad rodas sajūta, ka jāizvēlas - it kā viena būtu "pareizā", bet otrai vietas nav.

Jau agrā bērnībā mēs mācāmies, kuras mūsu īpašības tiek pieņemtas un kuras - ne. Lai saglabātu drošību un piederību, nervu sistēma automātiski pielāgojas videi. Tā rezultātā dažas savas šķautnes attīstām un izpaužam brīvāk, bet citas pakāpen*ski ierobežojam, slēpjam vai pat pārstājam apzināties. Tā ir adaptācija.

Taču apspiestās personības šķautnes nekur nepazūd. Tās turpina būt daļa no mums un meklē citus veidus, kā izpausties - caur veselīgām vai neveselīgām interesēm, fantāzijām, sapņiem, ķermeni, attiecībām vai spēcīgu emocionālu rezonansi, līdz beidzot arī tām tiek atvēlēta vieta mūsu apzinātajā dzīvē.

Psiholoģijā viena no personības brieduma pazīmēm ir spēja integrēt šķietami pretrunīgas šķautnes, neatsakoties ne no vienas. To apstiprina arī neirozinātne - mūsu nervu sistēma ir veidota elastībai. Tā spēj pāriet no miera un refleksijas uz intensīvu pieredzi un atgriezties līdzsvarā. Vesela sistēma nav vienmēr mierīga, tā ir spējīga piedzīvot abus polus.

Es to ļoti labi pazīstu savā dzīvē.

Daudzi mani pazīst kā pirtnieci, psiholoģiskā atbalsta personu un piecu bērnu mammu. Taču esmu arī cilvēks, kuram vairāk nekā trīsdesmit gadus blakus mieram ir bijusi visai agresīva mūzika - tehno, Drum'n'Bass, alternatīvā elektronika, roks un metāls. Man tā nekad nav bijusi tikai mūzika. Tā ir viena no manām valodām.

Ar šo mūziku uzauga arī mani bērni. Mājās skanēja The Prodigy, The Chemical Brothers, Sepultura, Underworld, Massive Attack, Depeche Mode, Placebo, Rammstein un citi. Mēs dejojām un "dauzījāmies". Tas bija mans veids, kā ienest mājās prieku, vieglumu un veselīgu enerģijas izlādi.

Šodien ar prieku redzu, ka arī maniem bērniem mūzika nav tikai fons. Abi dēli ir mūzikas producenti, vecākais ir izveidojis savu ierakstu studiju Cēsīs un visi piecīši aktīvi dodas uz koncertiem un festivāliem, lai pilnībā iegrimtu ritmā un atmosfērā.

Es vienlīdz izbaudu putnu dziesmas mežā un basu, kas vibrē cauri visam ķermenim. Tikpat labi jūtos uz deju grīdas un klusumā. Vienā dienā vadu terapeitisku pirts rituālu, konsultēju, citā dejoju līdz spēku izsīkumam un nobļauju balsi līdz aizsmakumam. Es nejūtu tajā pretrunu.

Problēma nav šķautņu atšķirīgumā. Problēma rodas tad, kad sākam ticēt, ka kāda no tām nav pelnījusi vietu mūsu dzīvē.

Novēlu Tev kļūt arvien lielākam draugam pašam sev un ar cieņu paskatīties arī uz tām šķautnēm, kuras ilgi dzīvojušas ēnā! Jo, integrējot visas savas daļas, mēs kļūstam bagātāki, dzīvāki un vairāk klātesoši... 🖤

Pateicībā,
Evija Estere 🌿

17/06/2026

Pēdējā laikā, klausoties savu klientu stāstos, aizdomājos par robežām ne tikai dzīvē vai terapijas kontekstā, bet arī pirtīs, retrītos, elpošanas praksēs, sieviešu apļos un visur citur, kur cilvēks nonāk ievainojamā, atvērtā stāvoklī.

Mēs daudz runājam par dziedināšanu, attīstību, transformāciju un izaugsmi. Daudz retāk - par varu, kontroli, robežu atpazīšanu un respektēšanu.

Traumas pieredze ļoti bieži ir saistīta tieši ar robežu zaudēšanu. Ar situācijām, kurās cilvēks nevarēja pateikt "nē", aiziet, apturēt notiekošo vai netika sadzirdēts, kad to mēģināja darīt. Tieši tāpēc jebkurā praksē, kas strādā ar cilvēka emocijām, ķermeni vai ievainojamību, robežām un drošībai vajadzētu būt svarīgākām par jebkuru tehniku vai metodi.

Ja cilvēkam kļūst par karstu, viņam ir tiesības iziet no pirts.
Ja cilvēks nevēlas doties ūdenī, viņam ir tiesības neiet.
Ja cilvēks nevēlas doties kails pirtiņā, viņam ir tiesības palikt apģērbtam tik lielā mērā, cik pats uzskata par nepieciešamu.
Ja cilvēks nevēlas pieskārienu, viņam ir tiesības no tā atteikties.
Ja cilvēks procesa vidū pārdomā, viņam ir tiesības pārdomāt.

Bez skaidrošanās, pierunāšanas un kaunināšanas. Bez stāstiem par to, ka "īstais darbs sākas tur, kur kļūst neērti".

No psiholoģijas un neirozinātnes viedokļa dziedināšana nenotiek tad, kad cilvēka robežas tiek pārkāptas vai salauztas "laba mērķa vārdā". Tā notiek tad, kad nervu sistēma iegūst jaunu, drošu pieredzi - es drīkstu izvēlēties, es drīkstu apstāties, es drīkstu pateikt "nē" un attiecības no tā nesabrūk, "no manis neatsakās".

Tas ir īpaši svarīgi cilvēkiem, kuri piedzīvojuši vardarbību, pazemošanu, emocionālu manipulāciju vai citus robežu pārkāpumus. Mēs bieži iedomājamies, ka šāds cilvēks noteikti protestēs, pateiks "stop" vai aizies prom. Realitātē tas bieži vien izskatās pavisam citādi.

Nervu sistēma pielāgojas tam, kas atkārtojas. Ja ilgstoši ir nācies ignorēt savu diskomfortu, pielāgoties citu prasībām, atteikties no savām vajadzībām vai pieņemt robežu pārkāpšanu kā ierastu dzīves sastāvdaļu, tad ar laiku tas kļūst normalizēts. Cilvēks var pat nepamanīt, ka viņam patiesībā kaut kas nav pieņemams. Izklausās pēc paradoksa, vai ne?

Šeit īpaši svarīga ir tā sauktā pielāgošanās jeb "fawn" reakcija - viena no traumai raksturīgajām automātiskajām izdzīvošanas stratēģijām. Cilvēks instinktīvi cenšas izpatikt, izvairīties no konflikta vai būt "labs dalībnieks", pat tad, kad ķermenis signalizē diskomfortu.

Cilvēks var piekrist tāpēc, ka otrs šķiet gudrāks vai autoritatīvāks, tāpēc, ka negrib pievilt grupu, nevēlas izskatīties vājš vai vienkārši ir mācīts nemitīgi pielāgoties.

Tāpēc, manuprāt, piekrišanai jābūt ne tikai sākotnējai, bet pastāvīgai - tādai, ko var atsaukt jebkurā brīdī bez sekām.

Te skaidri iezīmējas mūsu, speciālistu un vadītāju, atbildība. Prakses uzdevums nav panākt, lai cilvēks izpilda iecerēto programmu vai sasniedz konkrētu rezultātu konkrētā laikā posmā. Veselīga prakse palīdz cilvēkam arvien labāk sadzirdēt pašam sevi, atpazīt savas robežas un uzticēties savai pieredzei arī tad, kad blakus ir autoritāte.

Vēlme apstāties ne vienmēr ir pretestība. Vēlme aiziet ne vienmēr ir izvairīšanās. Vēlme pateikt "nē" ne vienmēr ir nevēlēšanās strādāt ar sevi. Dažkārt tā ir spēja sadzirdēt sevi, atpazīt savas robežas un tās respektēt.

Neliels kontrolēts diskomforts var būt daļa no augšanas procesa, bet tikai tad, ja cilvēks to apzināti izvēlas un jebkurā brīdī var godīgi apstāties bez spiediena vai kauna.

Visai bieži pats dziedinošākais teikums noteikti nav - "Ej dziļāk!", bet gan:

"Tu drīksti apstāties."
"Tu drīksti izvēlēties."
"Tu drīksti nepiekrist."
"Kā šobrīd jūtas Tavs ķermenis?"

🤍

Sirsnībā,
Evija Estere 🌿

02/06/2026

Sākotnēji biju iecerējusi rakstīt par komplekso traumu, taču pēdējo dienu notikumu un diskusiju fonā pieķēru sevi domājam par ko citu - par virsotnēm mūsu dzīvēs.

Par to, kādēļ dažas no tām mūs uzrunā tik spēcīgi, ka esam gatavi tām veltīt savus dārgākos resursus - laiku, enerģiju, naudu, reizēm pat drošības sajūtu u.c..

Psiholoģijā ir svarīgi atcerēties: uzvedība nav tas pats, kas motivācija. Divi cilvēki var darīt gluži vienu un to pašu, taču iemesli, kāpēc viņi to dara, var būt pilnīgi atšķirīgi. Tāpēc pati virsotne par cilvēku pasaka ļoti maz. Patiesā vērtība slēpjas nevis tajā, ko mēs sasniedzam, bet kāpēc un kā mēs pie tā nonākam.

No neirozinātnes skatpunkta cilvēks nav radīts tikai drošībai un izdzīvošanai. Blakus apdraudējuma atpazīšanas sistēmām mūsu smadzenēs darbojas spēcīga SEEKING sistēma, ko aprakstījis neirozinātnieks Jaks Pankseps (Jaak Panksepp). Tā ir motivācijas sistēma, kas mudina mūs izpētīt pasauli, meklēt jaunas iespējas, mācīties un attīstīties.

Tāpēc mums ir dziļa, bioloģiski iedzimta vajadzība pēc tieksmes un izaugsmes - pēc kaut kā, uz ko augt un virzīties.

Kādam tā ir sava uzņēmuma izveide, kādam - grāmata, kas beidzot tiek uzrakstīta. Kādam - veselīgas ģimenes veidošana pēc smagas bērnības. Kādam - jauna profesija piecdesmit gadu vecumā. Kādam - spēja pirmo reizi dzīvē patiesi uzticēties citam cilvēkam. Katram ir savas virsotnes. Un tās dzīves laikā mēdz mainīties.

Tieši tāpēc virsotnes nav jēgpilni salīdzināt. No ārpuses viena var šķist iespaidīgāka par otru, taču psiholoģiski nozīmīga virsotne vienmēr atrodas uz robežas starp to, kas mums jau ir zināms un drošs, un to, ko mēs vēl tikai apgūstam. Tā ir personīgās attīstības priekšējā līnija - vieta, kur mēs esam nedaudz vairāk, nekā bijām vakar.

Pārāk ātri secinājumi par citu cilvēku izvēlēm mani dara uzmanīgu. Mēs redzam tikai virsotni. Mēs neredzam bailes, šaubas, gadus ilgu iekšējo darbu, agrīno pieredzi, vērtības un ilgas, kas aiz tās slēpjas.

Interesanti, ka cilvēki, kuri runā par patiesi nozīmīgām pieredzēm, gandrīz vienmēr to dara ar pazemību. Nevis ar pārākumu. Viņi stāsta par brīžiem, kad kļuva skaidrs, cik plaša un neprognozējama ir pasaule, cik maz mēs spējam kontrolēt un cik daudz vēl ir iespējams iemācīties.

Viena virsotne reti ir pēdējā. Aiz tās parasti jau lēnām sāk iezīmēties nākamā. Jo mūs virza nevis konkrētais mērķis, bet pati interese, izpēte un attīstības prieks. Kad SEEKING sistēma ir dzīva, dzīve paliek jēgpilna arī tad, kad ārējie sasniegumi vairs nešķiet tik svarīgi.

Mēs neaugam, lai kādu dienu beidzot būtu pietiekami labi. Mēs augam tāpēc, ka attīstība ir daļa no cilvēka dabas. Mūs nepārtraukti piesaista robeža starp zināmo un nezināmo, starp apgūto un vēl neatklāto. Un tieši tāpēc, sasniedzot vienu virsotni, mūsu skatienu agrāk vai vēlāk piesaista nākamā.

🤍

Sirsnībā,
Evija Estere 🌿

P.S. Un īpaši gribas atcerēties, ka aiz katras virsotnes ir dzīvs cilvēks. Ar saviem sapņiem, attiecībām, vērtībām un iemesliem, kādēļ viņš izvēlējās tieši šo ceļu. Ne vienmēr mēs tos sapratīsim. Taču varam izturēties pret tiem ar cieņu. ✨️💫🙏

25/05/2026

Mīļie, Krista un Kārli! 🤍

Pirms gada, ceriņu ziedēšanas pilnbriedā, jūs man uzticējāt vadīt vienu no savas dzīves skaistākajiem un vienlaikus trauslākajiem brīžiem - jūsu kāzu ceremoniju. 🤍💫 Un joprojām šķiet tik īpaši būt klātesošai mirklī, kurā divi cilvēki viens otram patiesi pasaka: “Es izvēlos Tevi”... 🙏

Lai jūsu kopābūšanā arvien pietiek tuvuma, cieņas, humora un spējas atkal un atkal satikt vienam otru pa īstam - ne tikai skaistajos brīžos, bet arī dzīves nogurumā, pārmaiņās un ikdienā. 🤗✨️

Lai mājas sajūta vienmēr paliek tur, kur esat jūs abi. 🤍🤍🤍

Silti skaujot jūs abus,
Jūsu Evija Estere 🌿

P.S. Publicēts ar gaviļnieku atļauju 🙂

23/05/2026

Kā grēksūdzē...

Ir sajūtas, kas cilvēkā nevis vienkārši “parādās”, bet kļūst par nervu sistēmas fonu.
Sajūta, ka esi “par daudz”.
Par skaļu. Par jūtīgu. Par emocionālu.
Vai tieši pretēji - par maz. Nepietiekama. Nepareiza.

Un tad sākas dzīve, kurā cilvēks nepārtraukti mēģina sevi pielāgot, lai tikai beidzot derētu.
Mazliet klusāk runāt. Mazliet vairāk izpatikt. Mazliet mazāk just. Mazliet vairāk censties.

Taču nervu sistēma, kas ilgstoši dzīvojusi nepieņemšanā, ļoti ātri sāk uztvert attiecības kā vietu, kur jāizdzīvo, nevis vienkārši jābūt.
Smadzenes nepārtraukti skenē: “Vai es netraucēju?”
“Vai mani neatstums?”
“Vai ar mani viss ir kārtībā?”

Un ar laiku cilvēks vairs pat nepamana, cik daudz enerģijas aiziet cīņā pašam ar sevi.

Es ļoti ilgi dzīvoju ar sajūtu, ka esmu nepareiza.
Ka ar mani kaut kas nav līdz galam labi.
Ka man sevī ir kaut kas jāizlabo, lai es būtu vieglāk panesama, saprotamāka, piemērotāka pasaulei.

Kopš 17 gadu vecuma esmu psihoterapijā.
Sākumā - lai izdzīvotu savu pagātni.
Lai iemācītos sadzīvot ar sāpēm, kuras nevar vienkārši “saņemties un aizmirst”.
Lai nebūtu apgrūtinājums citiem.
Lai kļūtu “normālāka”.

Bet ar gadiem notika kaut kas ļoti svarīgs.
Terapija pamazām pārstāja būt mēģinājums sevi salabot. Tā kļuva par vietu, kur pirmoreiz drīkstēju sevi nepamest.

Un, manuprāt, tieši tas ir viens no dziļākajiem dziedināšanas procesiem.
Nevis kļūt perfektam.
Nevis kļūt ērtam visiem.
Bet pakāpen*ski veidot nervu sistēmā jaunu pieredzi: “Es drīkstu būt.”

Neirozinātnē ir zināms, ka smadzenes mainās caur atkārtotu pieredzi.
Ne caur kaunināšanu. Ne caur sevis laušanu.
Bet caur drošību, attiecībām, pieņemšanu un jaunu emocionālu pieredzi.

Un reiz pienāk ļoti kluss, bet ārkārtīgi nozīmīgs brīdis - kad cilvēks vairs necenšas sev pierādīt, ka ir pietiekams.

Viņš vienkārši sāk just: “Es deru sev.”

Ne ideāli.
Ne vienmēr pārliecināti.
Bet patiesi.

Un varbūt tas arī ir viens no svarīgākajiem dzīves pagrieziena punktiem -
kad visa dzīve vairs nav mēģinājums nopelnīt tiesības būt. 🤍

Ja arī Tu visu dzīvi esi centies kļūt “pareizāks”, ērtāks vai mazāk traucējošs pasaulei - varbūt ir pienācis laiks nevis sevi salabot, bet sākt sev pievienoties. Ne uzreiz un ne perfekti.
Bet soli pa solim atgriežoties pie cilvēka, kurš visu šo laiku ir pelnījis nevis labojumus, bet attiecības ar sevi. 🤍

Mīlestībā,
Evija Estere 🌿

21/05/2026

Ko darīt, kad saproti, ka pagātni vairs nevar pārrakstīt?

Mācoties sadzīvot ar to, ko mainīt vairs nav iespējams, pamazām kļūst svarīgas trīs lietas.

Pirmkārt, radikālā pieņemšana.

Pieņemšana ir vienkārša, godīga atzīšana: „Jā, tas notika. Un es to nevaru mainīt.“ Kamēr iekšēji cīnāmies ar realitāti („kaut tik tas būtu bijis citādi…”), ķermenis turpina dzīvot tajā pašā spriedzē, it kā trauma joprojām notiktu tagad. Mēs ciešam ne tikai no paša notikuma, bet arī no nepārtrauktās cīņas pret to, kas jau ir noticis.

Mans skolotājs Ingo Benjamin Jahrsetz to sauc par radikālo pieņemšanu - maigu, atkārtotu: „Jā… tas notika.” Bez sevis sodīšanas, vērtēšanas, izskaidrošanas vai mēģinājuma pārrakstīt pagātni. Tikai pilnīga atdošanās tam, kas ir.

Paliekot blakus šai sajūtai (nevis iegrimstot tajā), ķermenis pamazām atklāj, ka to ir iespējams izturēt. Un enerģija, kas līdz šim tika tērēta cīņai ar realitāti, sāk plūst dziedināšanai.

Pie smagām, kompleksām vai bērnības traumām radikālā pieņemšana sākumā var būt pārāk liels slogs. Tad ļoti palīdz droša terapeita vai atbalsta cilvēka klātbūtne, kas ļauj nervu sistēmai pakāpen*ski mācīties izturēt un regulēties.

Otrkārt - atgriešanās tagadnē.

Savā ķermenī, elpā un reālajā mirklī. Es to saucu par klātesamības praktizēšanu.

Reizēm pietiek ar dažām apzinātām sekundēm: sajust zemi zem kājām, elpas ritmu vai apkārtējās skaņas. Tas ir veids, kā maigi atgādināt nervu sistēmai: „Šobrīd es esmu šeit. Man nekas nedraud.”

Treškārt - integrācija.

Ar laiku kļūst iespējams iestrādāt piedzīvoto savā dzīves stāstā. Kad ir gatavība, var pajautāt sev:

Ko šī pieredze man atklāja par manām robežām, vajadzībām vai vērtībām?
Kā tā mainīja manu skatījumu uz attiecībām un sevi?
Kādu spēku vai gudrību es no tās varu paņemt līdzi?

Taču integrācija ne vienmēr nozīmē atrast skaistu lielo jēgu. Dažreiz pietiek ar to, ka notikušais pamazām kļūst par daļu no stāsta, nevis visu identitāti. Reizēm vienīgā jēga ir vienkārša: „Es to pārdzīvoju, paliku dzīvs un nesajuku prātā.”

Un, ja vecās sāpes atgriežas, tas nenozīmē, ka esi atkal sākumā. Cilvēks nav plakanā zeme, līdz ar to dziedināšanās nenotiek taisnā līnijā. Tā rit viļņos, ciklos un slāņos. Gluži kā sīpola princips Maigajā Bio-Enerģētikā - viens slānis atsedz nākamo.

Svarīgākais, ko gribu Tev atgādināt - Tev nav jābūt perfekti “salabotam”, lai būtu mīlestības, tuvības un cieņas vērts.
Tavi ievainojumi nav pierādījums, ka ar Tevi kaut kas nav kārtībā. Tie ir pierādījums tam, ka Tu esi dzīvs cilvēks, kurš ir gājis cauri izaicinošai pieredzei un joprojām nes sevī spēku atgūt iekšējo balstu.

Ar mīlestību un maigumu pret Tavu ceļu 🤍
Evija Estere🌿

16/05/2026

Pizas tornis un MI: Realitāte un ilūzija par kontroli

Pirms pāris gadiem, apmeklējot Itālijas konferenci, mēs ar kolēģēm nolēmām apskatīt slaveno Pizas torni. Protams, gribējām uzņemt fotogrāfijas, taču izrādījās, ka ar mūsdienu viedierīcēm tas nav tik vienkārši. Mākslīgais intelekts (MI) nolēma, ka realitāte ir kļūdaina un torni vajag “iztaisnot”. Mēs centāmies to izslēgt, bet nesanāca. Tad radās ideja: fotografēsimies ātrumā, kamēr MI vēl nav paspējis torni “salabot”. Izdevās!

Un patiesībā tas šķita gandrīz absurdi, jo viss Pizas torņa skaistums un unikalitāte slēpjas tieši tā šķībumā. Ja tornis būtu perfekti taisns, tā būtu vienkārši vēl viena vēsturiska ēka. Nekas tik īpašs un unikāls, cik tas ir ar visu savu neperfekciju. Nekas tāds, ko cilvēki brauc apskatīt no visas pasaules. Taču mākslīgais intelekts šo “nepareizību” uztvēra kā kļūdu, kuru nepieciešams izlabot.

Šī pieredze man lika domāt par mūsu pašu iekšējo “algoritmu”, kas nepārtraukti cenšas iztaisnot pagātni. Mēs bieži atgriežamies pie situācijām, kas jau sen beigušās - pārspēlējam sarunas, mainām vārdus un iztēlojamies citus scenārijus. Meklējam to brīdi, kad viss “nogāja greizi”, it kā būtu iespējams to atgriezt un izlabot. Mēs cenšamies dzīvi rediģēt kā fotogrāfiju, līdz tā izskatās “pareiza”.

Tomēr realitāte ir citāda. No psiholoģiskā skatpunkta šī vēlme “pārrakstīt” pagātni ir saprotama. Mūsu prāts cenšas atgūt kontroli pār to, kas reiz bijis ārpus kontroles. Tas ir mēģinājums samazināt iekšējo spriedzi un pasargāt sevi no sāpēm, kauna un nožēlas. A la “Ja es spēšu izdomāt labāku versiju tam, kas notika, varbūt jutīšos mierīgāk.”

Taču šis mehānisms darbojas tikai līdz noteiktam brīdim. Pēc tam tas sāk mūs turēt iestrēgušus, jo mēs vairs nedzīvojam šodienā, bet nepārtrauktā “ja nu būtu” režīmā.

Tāpēc ir būtiski sev pajautāt -kā sadzīvot ar to, ko nevar izlabot?

Turpinājums sekos…

Evija Estere 🌿

10/05/2026

Paldies jums visiem par aizkustinošajām vēstulēm! 🤍🙏

Lasot tās, vēl vairāk aizdomājos par to īpašo saikni starp mammu un bērnu - par mīlestību, rūpēm un arī visu to nepateikto, kas bieži dzīvo starp rindām. Un par to, cik dziļi cilvēkā dzīvo vajadzība pēc piederības, tuvības un sajūtas, ka viņš kādam ir svarīgs.

Draudzenes man neļaus sameloties - bērnībā, kad man jautāja, par ko vēlos kļūt, es vienmēr teicu, ka būšu mamma pieciem bērniem un ka noteikti parūpēšos arī par bērniem, kuriem nav savas mammas.

Tā bija un joprojām ir viena no manām dziļākajām pamatvērtībām - ģimene. Kā sajūta, ka pasaulē ir vieta, kur vari pārnākt ar visu sevi - prieku, nogurumu, haosu, bailēm un ievainojamību - un joprojām būt gaidīts un mīlēts.

Un dzīve ir bijusi dāsna - es esmu mamma pieciem bērniem, kuri ir bijuši mana lielākā motivācija iet dziļāk pašai sevī, augt, mācīties un skatīties patiesi uz sevi. Bērni ļoti izgaismo realitāti. Un būšana par mammu joprojām ir viena no dziļākajām, skaistākajām un reizē transformējošākajām pieredzēm manā dzīvē. ❤️

Jūsu vēstules man vēlreiz atgādināja, cik ļoti dažādas un vienlaikus līdzīgas mēs, mammas, esam. Cik daudz viena sieviete spēj sevī ietilpināt un cik paliekoša bērna dzīvē ir mammas klātbūtne.

Un vēl es domāju par to, cik svarīgi ir paspēt savām mammām pateikt to, ko jūtam.

Kamēr vēl varam piezvanīt.
Kamēr vēl varam apskaut.
Kamēr vēl varam pateikt - Tu man esi svarīga, Mamm. Paldies Tev 🌱

Skaistu visiem Māmiņdienu! 🤍🤗

Mīlestībā,
Evija Estere 🦋

P.S. Lasot jūsu rakstīto, man tik ļoti gribējās katru mammu sasildīt, palutināt un iedot viņai brīdi, kurā vienkārši būt. Diemžēl šoreiz es to varu uzdāvināt tikai trim mammām. Apdāvinātās māmiņas jau ir izlozētas, un ar vēstuļu autoriem sazināšos personīgi. 🤍Vēlreiz paldies par dalīšanos! 🙏🤗

Evija Estere • Psiholoģija ķermenī • Skultes pirts

30/08/2026

23/08/2026

28/06/2026

17/06/2026

02/06/2026

25/05/2026

23/05/2026

21/05/2026

16/05/2026

10/05/2026

Address

Telephone

Website

Alerts

Shortcuts

Share

Category

Listing takedown request