Iveta Upeniece - Junga psihoanalītiķe - psihoterapijas speciāliste

Iveta Upeniece - Junga psihoanalītiķe - psihoterapijas speciāliste Individuālas konsultācijas, pāru konsultācijas, kā arī konsultācijas ģimenei.

- iekšējie resursi un pašapziņa,
- atkarības,
- bezmiegs,
- veģetatīvā distonija,
- nakts murgi,

Pieteikties var piezvanot pa tālruni +371 28238653
vai uzrakstot e-pastu [email protected]
Konsultēju: Rīgā, Skolas ielā 21, 609E telpā

09/09/2026

Kopš atkal ir recidīvs, procesi ir vairāk iekšēji kā ārēji, tādēļ līdz šim raksti pie manis nenāca. Līdz šim, jo naktī redzēju interesantu sapni par vecā animusa slimību 39 grādi un jaunā animusa viņa lietu pārņemšanu. Vecais animus nav miris, bet notiek lietu pārdalīšana, no vecās attieksmes var rasties jauna, savādāka, labāka, jaunais animus izvēlas mani un piedāvā man savu māju, kur es salieku savas porcelāna lietas, kas ir redzējis manu porcelānu, zina, ko tas man nozīmē,:) porcelāns ir trausls, sievišķīgs, smalks, bet arī karstuma izturīgs. Vēl sapnī, kā mantojums no vecā animusa, caur jauno animusu man tiek atdots vecs apkrāmēts un ar visādām brūnām kā govs ādām aplipināts sarkans kabriolets. Atceraties individuācijas gala posmu - rubedo. Es no tā ņemu nost ar to aplīmētas visas vecās govs ādas, lietas, tīru un mazgāju, lai varētu ar to braukt. Govs āda. Govs kā barojošas uz milzīgiem upuriem spējīgais mātes arhetips, kuru var slaukt bezgalīgi. Ne par velti teiciens: "Tu kā slaucama govs!" Ar to apzīmējot ļaušanu citiem sevi neierobežoti izmantot.
Šādi izskatās psihiskās transformācijas un arhetipiskās dinamikas maiņa cilvēka psihē.
Piebilde: šis sapnis un tā analīze, visticamāk, nonāks arī manā topošajā grāmatā "Mežonīgais bērns jeb Dzīvesspēks cilvēkā" kopā ar manu transformāciju stāstu un citiem rakstiem.

09/07/2026

"Es netikšu galā!" jeb iemācītā bezpalīdzības izjūta.
Diezgan bieži terapijas sesijās redzu spēcīgas, gudras un visādi citādi veiksmīgas sievietes, kas jūtas bezpalīdzīgas un pēkšņi pilnīgi sevi pazaudē kādas pēkšņi parādījušās problēmas priekšā.
Viņas visu pēc tam atrisina un sakārto, bet pirmā izjūta ir izmisums un bezpalīdzība, protams tās nāk roku rokā ar pazeminātu pašvērtējumu un neticību saviem spēkiem, kam, manuprāt, skatoties no malas nav vispār nekāda pamata, nekāda.
Tādēļ šajās situācijās mēs varam runāt par iemācītu bezpalīdzības izjūtu, kas bieži ir saistīta ar autoritātes kompleksu, kur bērnībā pēc problēmām - slikts vērtējums skolā, pazaudēta lieta, sabojāta lieta uc. sekoja sods vai kritika. Jo vecāks nevis teica: "Kam negadās, izdomājam kā labāk to atrisināt, viss būs labi!" Bet reaģēja tā, ka bērnam rezultātā izveidojās kompleksa trigeris - problēma = sods un nepatikšanas. Tādēļ vēlāk pieauguša cilvēka dzīve tiek veltīta tam, lai kļūdas vairs nepieļautu, kas principā nav iespējams, mēs visi tās pieļaujam, notiek negaidītas, nepatīkamas situācijas dzīvē. Bet cilvēkam ar iemācīto bezpalīdzības izjūtu un neticību saviem spēkiem, neticību, ka viņš spēs, ka viņam sanāks pārvarēt esošās grūtības, tās izraisa aviokatastrofai līdzīgus pārdzīvojumus un sevis šaustīšanu.
To pašu ar cilvēka psihi var izdarīt arī emocionāli manipulējošas un kontrolējošas attiecības, jo cilvēks tic, ka bez partnera nespēs izdzīvot, nespēs pats sevi uzturēt utt.
Tad, kā notiek noticēšana sev?
Tikai un vienīgi ar eksperimentiem un grūtību pārvarēšanu paša spēkiem. Tāpat kā muskuļi, kas nekad nav trenēti, sākumā ir vāji un tad tiem pieaug spēks.
Un, protams, es šeit nerunāju par nopietnām saslimšanām vai traģiskiem zaudējumiem, bet gan situācijām, kuras katrs no mums agrāk vai vēlāk piedzīvo, un kuras katrs no mums tāpat pārvar, bet viens ar panikas sajūtu pirms tam un otrs bez.
Ar šo rakstu vēlos jūs aicināt novērot sevī šo iemācītās bezpalīdzības izjūtas tēmu. Vai tā jums arī piemīt vai jūs ticat, ka ar visu tiksiet galā?

27/06/2026

Man klienti bieži jautā, kāpēc ir tik grūti izšķirties un dabūt laukā no galvas partneri, kurš nemaz nebija vienmēr klātesošs. Mazliet par trauksmainās un izvairīgās piesaistes attiecību modeļiem, bet no attiecību pārtraukšanas (šķiršanās) perspektīvas. Vai kāpēc tieši cilvēks ar izvairīgo piesaisti tik dziļi iesēžas psihē. Mūsdienās tas ir viens no labāk dokumentētajiem modeļiem attiecību psiholoģijā. Par trauksmainās un izvairīgās piesaistes pāra dinamiku.
Pieaugušo piesaistes stilus pētniecībā ir labi aprakstījuši Hazans, Šavers, vēlāk Levins un Hellers. Un šai teorijai ir raksturīgs atklājums, ka trauksmainās un izvairīgās piesaistes cilvēki patiešām ļoti bieži atrod viens otru un paliek kopā ilgāk nekā jebkura cita piesaistes kombinācija, diemžēl, tā arī ir emocionāli un psiholoģiski vissāpīgākā kombinācija. To angliski teorijā sauc par "anxious - avoidant trap" jeb slazdu.
Kāpēc tas notiek?
Izskaidrojums ir diezgan vienkāršs - trauksmainajam cilvēkam pamata bailes ir, ka viņu pametīs. Viņa piesaistes sistēma ir hiperaktivizēta un viņš ir ļoti jutīgs pret distances signāliem un pastiprināti meklē tuvību, lai nomierinātu trauksmi. Izvairīgajai piesaistei pamata bailes ir tieši pretējas — viņš baidās no saplūšanas, tuvības un kontroles zaudēšanas. Kad cilvēks ar trauksmaino piesaisti tuvojas, lai nomierinātu trauksmi. Tas aktivizē trauksmi cilvēkā ar izvairīgo piesaisti un viņš atkāpjas, lai atjaunotu drošu distanci, kas atkal nomierina viņu.
Tagad saliekot tos kopā dinamika ir ļoti skaidra. Trauksmainais tuvojas un izvairīgais atkāpjas un trauksmainā trauksme aug, viņš tuvojas vēl vairāk un izvairīgais, lai regulētu savu augošo trauksmi atkāpjas vēl tālāk. Tas rada sekošanas un aktāpšanās ciklu, (latviski varbūt ir kādi labāki termini - pursuer and distancer), kas nekad nenoslēdzas. Un te ir tas āķis, ko meklējam, katra izvairīgās piesaistes cilvēka atkāpšanās "iedarbina" trauksmainās piesaistes cilvēka pieķeršanās sistēmu vēl spēcīgāk. Distance burtiski padara trauksmaino cilvēku vairāk piesaistītu nevis mazāk.
Kāpēc to nevar tik vienkārši pārraut?
Jo šeit savienojas viss, par ko mēs runājām augstāk. Partneris ar izvairīgo piesaisti pēc savas dabas sniedz neregulāru tuvību, jo brīžiem viņš pietuvojas, piemēram, kad pats jūtas drošs vai kad distance kļuvusi pārāk liela un tad atkal pazūd. Tieši to var novērot šādās attiecībās — aukstums, pazušana, un tad "es tevi mīlu, saulīt, piedod man visu," un tad atkal aukstums.
Cilvēkam ar trauksmaino piesaisti šī neparedzamība ir atkarību veicinoša. Skinnera pārtrauktās pastiprināšanas likums saka: "visgrūtāk ir pārtraukt tieši to uzvedību, kas tiek atalgota neparedzami." Tāpēc tie retie tuvības brīži kļūst nesamērīgi emocionāli spēcīgi, jo cilvēks nekad nezina, kad tie pienāks, jo to nevar paredzēt. Smadzenes paliek pastāvīgā gaidīšanā, un katrs varbūt šoreiz viņš/viņa mainīsies, tur cilvēku pieslēgtu šim psihoemocionālajam amerikāņu kalniņu ciklam.
Tāgad savienojam trīs jau iepriekš nosauktos slāņus:
Piesaistes slānis - cilvēks ar trauksmaino piesaisti meklē tuvību tieši tur, kur tā ir vismazāk emocionāli droša, un distance to pastiprina, nevis samazina pieķeršanos.
Tad ir iemācīšanās slānis - jo pārtrauktā un neparedzamā pastiprināšana padara to ļoti spēcīgu.
Tad vēl ikdienas sadzīves apmaiņas/barjeru slānis, kam pa virsu vēl ekonomikais izdevīgums vai/un ieguldījums, (kad attiecībās jau ir tik daudz ieguldīts, ka tās partraukt nozīmētu visu ieguldījimu norakstīt,) finansiāli, emocionāli un sociālā struktūra, kas notur abus uz vietas.
Attiecīgi tā nav viena horizontāla līmeņa problēma, bet gan tā ir vesela daudz dažādu slāņu struktūra. Tāpēc tas ir tik grūti pārraujams, jo cilvēki atrodas vienā no spēcīgākajiem psiholoģiskajiem slazdiem, kāds vispār pastāv.
Un ir svarīgi atcereries, ka trauksmainā piesaiste nav kaut kāds rakstura defekts un tā nav mūžīga, un ir iespējams ar šīm dinamikām strādāt, lai tās pārrautu. Tā, diemžēl, visbiežāk ir iemācīta uzvedība vidē, kur mīlestība kādreiz bija neparedzama, un to var atkal iemācīties no jauna. To sauc par iemācīto drošo piesaisti. Jo cilvēks, kuram kādreiz ir bijusi raksturīga trauksmainā piesaiste var iemācīties drošo piesaisti attiecībās, kas ir konsekventas. Arī ar problēmu apzināšanos, arī caur darbu ar savu bērnības izcelsmes vēsturi un psihoemocionālajām traumām. Un daļa darba arī sākas tagad , piemēram, izlasot šo rakstu un padomājot par savu piesaistes stilu.
Un vēl viena lieta, kas man šķiet ļoti interesanta, terapijā pienāk brīdis kad klienti sāk pamanīt jaunas un nebijušas izjūtas un ķermeniskas reakcijas uz tikko iepazītiem cilvēkiem, kas parāda , ka piesaistes sistēma mainās un cilvēki vairs nekāpj vecajā attiecību modelī.
Un, ja agrāk intensitāte attiecību sākumā radīja pievilkšanos, tad šobrīd tā rada pretējo, vēlmi distancēties. Kas parāda, ka psihes sistēma sāk atšķirt intensitāti no drošības. Un ātrais, intensīvais un neparedzamais vairs nav automātiski vilinošs. Te mēs varam novērot, ka ķermenis sāk atšķirt un meklēt to, kas ir drošs.

07/06/2026

Piedod man par visu!
Es tevi mīlu saulīt!
Baiļu saikne kā viens no traumas saiknes veidiem un, kas ir tieši atbildīgs par to, kādēļ kāds paliek vardarbīgās attiecībās.
Baiļu saikne veidojas, kad ir bail ne tikai no partnera, bet arī, ka ar viņu kaut kas slikts var notikt. Esot kopā ar partneri, kurš ir neaprēķināms vai vardarbīgs, cilvēks atrodas nepārtrauktā cīnīties vai bēgt režīmā, ar kortizola un adrenalīna pārpludinātu ķermeni, nav grūti iedomāties, kas notiek ar imunitāti uc.
Un pievienojam šim vēl klāt bailes no pamešanas, sevišķi cilvēkiem, kuri bērnībā ir jau piedzīvojuši vairākas pamešanas situācijas. Piemēram, vecāku šķiršanās, tuvu cilvēku kā vecvecāku nāvi uc zaudējumus. Un tagad iedomājieties situāciju, kur cilvēks ir ticis traumēts jau bērnībā, piedzīvojis vardarbību no vecākiem un ir iemācīts jau agri uzņemties vecumam neatbilstošu atbildību par otru, piemēram māsu vai brāli vai slimu radinieku, un arī piedzīvojis pamešanu, un viņa dzīvē pēkšņi parādās partneris, kurš saka, ka viņu dievina, apber ar solījumiem piemēram, ka mīlēs un rūpēsies, un dāvanām, grib būt kopā 24/7 ievācas pie viņa jau dažas nedēļas pēc iepazīšanās. Tas viss liek justies kā sapnī, jo kopš iepazīšanās ir pagājis maz laika, cilvēks jūtas kā apburts, viņš vēl līdz galam nesaprot kā par visu šo jūtas un pēkšņi parādās pazušana. Iemesli tiek minēti dažādi - man vajadzēja pabūt vienam, pabeidzu projektu, dzēru ar draugiem, izlādējās telefons un nevarēju piezvanīt. Ir daudz, daudz uzmanības un tad partneris pēkšņi ir pazudis. Tas notiekti paceļ virspusē visas bērnībā piedzīvotās pamešanas, bet arī tūkstošiem gadu veidojošos pieredzi, ja es palikšu bez partnera, tad mani un manus bērnus apēdīs lācis, kaimiņu cilts vai arī es vienkārši nomiršu badā. Un tad pazudušais partneris parādās ar - "Piedod man par visu, es tevi mīlu saulīt!" Kam seko dopamīna un oksitocīna vilnis, kas ir baudas in piesaistes hormoni, kas pilnībā neitralizē kortizolu un cilvēks no izmisuma nonāk atvieglojuma, laimes, un miera eiforijā. Šīs cikliskās svārstības kļūst par specīgu atkarību, tik vienkārši tas ir. Un, ja vēl laika gaitā veidojas pieredze, kur pazūdošais parrneris nonāl cierumā vai slimnīcā dēļ kaušanās uz ielas , piemēram, tad vosticamāk bailes līdzinās nāves bailēm, ka ar viņu atkal kaut kas slikts var notikt. Protams es aprakstu spilgtāko piemēru, bet ideju jūs saprotat.
Un tālāk jūs šo stāstu visticamāk jau esat dzirdējuši... Bet elements, kam vēlos pievērst uzmanību ir nevis - es tevi mīlu saulīte, bet to, ka vardarbīgais partneris šos vārdus saka, nevis tajā izpratnē, ka viņš to jūt, bet viņš tos saka, lai noregulētu jūs, attiecību situāciju, un nodzēstu iepriekšējo pieredzi, nevis, lai mācītos vai mainītos, bet nodzēstu pieredzi un sevis izdarīto. Kā rezultātā attiecībās nekas nevar mainīties, un ja cilvēks paceļ šo tēmu virspusē sarunās par attiecībām ar vardarbīgo partneri, piemēram, "Es jutos ļoti slikti, kad biju stāvoklī, un tu pazudi tusēt ar draugiem un man necēli tālruni." Tad atbildē ir nevis, es saprotu kā tas lika tev justies, bet - beidz par šo runāt, es tev jau vienreiz atvainojos, beidz zāģēt, atkal tu sāc utt. Emocionāli traumējošajās attiecībās vārdi, kas domāti pieredzes izdzēšanai ir gandrīz vieni un tie paši.
Un arī vārdi - es tevi mīlu - tiek izmantoti, lai panāktu vēlamo, tāpat kā citi vārdi, kas liek raudāt, vai vārdi, kas liek kliegt no bezpalīdzības.
Un tagad mums veidojas skaidra situācija, jo tieši baiļu saikne ir tā, ko apraksta pētījumā par Stokholmas sindromu, kur bailes radošais cilvēks, arī ir atvieglojuma avots, kas veido stipru piesaisti tieši šim cilvēkam.
Kā jūs saprotat, tad tieši no šī cikla ir visgrūtāk iziet, bet izeja ir iespējama, tā sākas ar izpratni par šo ciklu.
Tādēļ novēlu visiem mierīgas un cieņpilnas partnerattiecības, kur droši varat viens uz otru paļauties, dzivojot mierā un saticībā.

08/05/2026

Sarkanie karogi nepaliks zaļi.
Sesijā runājām par klientes izjūtām pēc šķiršanās. Un kaut viņa visu zina un ir sapratusi par bijušajām attiecībām, viņu tik un tā piemeklē vainas izjūta, šaubas un domas, ko viņa būtu varējusi darīt savādāk, lai attiecības izdotos. Jo, kā jau minēju rakstā par 5.dienu pēc šķiršanās, kad beidz darboties psihiskā anestēzija un ķermeni un psihi pārpludina sāpes. Un, pat, ja pēc klientes vārdiem viņa pilnībā saprot, ka sarkanie karogi, kas ir redzami, nekad nepaliks zaļi, idealizācija, kas sāk darboties, lai palīdzētu psihei atkal emocionāli noregulēties, atgriežoties iepriekšējās attiecībās, jo mirkļa miers pēc strīdiem šķiet, kā atgriešanās paradīzē. Un psihei ir nepieciešams maksimāli ātri atgriezt smadzeņu viļnus no beta (stresa) atpakaļ alfa viņos. Kas ir cilvēka miera un laimes stāvoklis, pat, ja veselais saprāts kliedz pilnā balsī par sarkanajiem karogiem, tas nepalīdz, jo emocijas pārpludina psihi un ir gandrīz neiespējami šīs psihoemocionālās ciešanas izturēt.
Vienīgais, kas palīdz un nomierina emocijas, ir dienas grāmatas lasīšana, tās dienasgrāmatas, kas tika rakstīta attiecību laikā, jo tas palīdz atgriezties arī nepatīkamajās atmiņās par sāpēm un piedzīvotajiem pazemojumiem un ciešanām. Kas palīdz "izslēgt" idealizāciju un sevis vainošanu un atgriezties realitātē. Atcerēties arī psihes līmenī, kādēļ es šobrīd eju cauri visām šīm ciešanām.
Jo šķiršanās no "toksiskām" vai vardarbīgām attiecībām ne vienmēr nozīmē, ka mīlestības jūtas ir beigušās, tās var būt dzīvas un eksistēt arī šķiroties, kas padara šo uzdevumu, nenormāli sāpīgu un grūtu. Tādēļ aicinu ne tikai savus klientus, bet visus cilvēkus, kas iet cauri grūtākam posmam rakstīt dienasgrāmatu, tas ne tikai palīdzēs šobrīd regulēt amagdalu un nomierināt prātu, bet var noderēt arī vēlāk, kad būs nepieciešamība atcerēties, kas īsti tika piedzīvots un kādēļ šis lēmums šķirties tika pieņemts. Ja nav dienasgrāmatas, tad var būt draugi, kas atceras konkrētas pieredzes un situācijas vai ziņu pārlasīšana, šajā situācijā prāta nomierināšanai var noderēt jeb kas, kas ir saistīts ar reālo pieredzi attiecībās.

09/03/2026

"Ģīmis rosolā"
Ir daļa klientu, kuri nāk terapijā ar mērķi iemācīties labāk regulēt emocijas un tikt galā ar impulsivitāti. Droši varu apgalvot, ka klientiem pašiem, šis ir viens no grūtākajiem, Sīzifa cienīgajiem uzdevumiem un darbiem. Emocionāli visgrūtākais, jo ir tik daudz centības un apņemšanās un jaunu, un jaunu mēģinājumu, ka atkal un atkal nolaižas rokas, jo atkal neizdevās sevi saturēt kopā, atkal sanāca sakliegt uz partneri vai bērniem, un vai atkal negribot sanāca izgāzt dusmas uz draudzeni vai kolēģi. Un, jo labāk izdodas un jo ilgāk mājās ir miers, jo sāpīgāks ir atkritiens. Tādēļ viens no klienta spēcīgākajiem salīdzinājumiem, ko man nācies dzirdēt ir: "Un atkal es kā alkoholiķis ar ģīmi rosolā, jo jāceļas kājās, kā alkoholiķim pēc tusiņa, jāsavāc sevi, jāsatīra, kas savārīts un tā atkal un atkal". Un tad varētu likties, ka kaut kādā brīdī cerība varētu pazust pavisam, jo taču tik daudz solījumu un mēģinājumu jau bijuši, bet vēlos nomierināt, jo, ja dinamika kopumā ir pozitīva, un vairumā gadījumu tā ir. Jo ir vairāk emocionāli mierīgu dienu, vairāk stabilitātes attiecībās nekā, piemēram, gadu atpakaļ. Un brīži starp emocionālajām dusmu izlādēm paliek ilgāki, ar ilgākiem miera periodiem. Tad tas sniedz spēku un cerību turpināt censties sevi saprast, saprast trigerus, saprast traumas un kompleksus, saprast iekšējā bērna nesastaptās un neapmierinātās vajadzības, izveidot labas un stipras stratēģijas, ko darīt situācijas, kad emocionālie "Vikingi nāk". Jā, tā man patīk saukt šo milzīgo, spēcīgo dusmu stāvokli, kas visbiežāk ir ļoti pārspīlēts salīdzinot ar situācijas nozīmīgumu. Bet iekšējai psihiskajai realitātei tas šķiet 100% atbilstoši, tādēļ ir tik vērtīgi saprast ar kurām traumām un kompleksiem tas ir saistīts. Un labā ziņa, ka pēc centīga darba, nāk arī labi augļi un paliek dusmu izlādes situācijas aizvien retākas, arī dusmas kļūst daudz konstruktīvākas un arī atbilstošas konkrētajai situācijai. Un kopumā dzīve paliek daudz rāmāka, mierīgāka un emocionāli siltāka.

02/03/2026

Vakar saņēmu ļoti siltu vēstuli ar kuru vēlos padalīties, protams, ar klientes atļauju un anonīmi.
Šī vēstule ir kā turpinājums manam rakstam par lietām, kas dara mani laimīgu. :)
Labvakar, Iveta.
Nezinu, cik ļoti mani atceraties — šķiet, tas bija ap 2018. gadu, kad biju Jūsu kliente. Bet es noteiktu biju tā kliente, pēc kuras katru reizi vajadzēja likt uz galda jaunu papīra salvešu kastīti🤭
Izlasīju Jūsu ierakstu un sajutu, ka vēlos Jums uzrakstīt. Patiesībā jau vēlējos ļoti sen.
Ziņa par Jūsu diagnozi (FB ierakstā) mani patiesi satricināja. Iespējams, arī tāpēc, ka pagājušajā gadā pati saskāros ar diagnozi, olnīcu vēzis. Par laimi, sākumstadijā. Diagnoze noteikti lika ļoti skaidri sajust un apjaust, cik dzīve ir trausla — un cik svarīgi ir nepaturēt sevī to, ko gribējas jau ļoti sen pateikt.

Pirms pāris gadiem kādu apmācību laikā man vajadzēja nosaukt trīs cilvēkus, kuriem esmu dziļi pateicīga. Jūs bijāt viens no šiem trim cilvēkiem. Jo Jūs man palīdzējāt izveidot stabilu pamatu zem kājām. Es pat esmu citiem teikusi, ka man ir radusies sajūta — it kā man būtu uzbūvēta pašai sava sala, uz kuras stabili stāvu. Un nevienam vairs nav izdevies šo pamatu izsist man zem kājām. Neļauju arī apzināti šūpot.
Mans darbs ar sevi nebeidzās, izejot pēdējoreiz no Jūsu kabineta. Tas vairāk vai mazāk turpinās joprojām. Un es arī skaidri apzinos, ka tieši šis pamats man palīdzēja bez liela satricinājuma pieņemt savu diagnozi, izdarīt secinājumus un iziet ārstēšanās procesu bez panikas.
Pa šiem gadiem es beidzot esmu atzinusi un pieņēmusi arī savu supersensitīvo dabu, kuru tik ļoti vairījos atzīt arī sēžot Jums pretī krēslā. Bet esmu pieņēmusi to kā savu spēku, nevis vājumu.

Gribēju Jums to visu vienkārši pateikt- aiz dziļas pateicības, kura nav mazinājusies līdz pat šai dienai.

Veselību Jums. Un gaišus un jaukus mirkļus ikdienā.
Ar sveicieniem...

Laimes izjūtaTie, kas ir manos draugos zina, ka vakardien piedzīvoju piepildāmies vienu no dzīves sapņiem. Un laimes izj...
01/03/2026

Laimes izjūta
Tie, kas ir manos draugos zina, ka vakardien piedzīvoju piepildāmies vienu no dzīves sapņiem. Un laimes izjūta mani nepamet jau otro dienu, un tas kalpo par iedvesmu šīm rakstam.
Mēs dzīvojam dažādās sistēmās, mūsos pašos ir sistēmas gan bioloģiskas, gan psihiskas un atkal pierādās, ka Junga uz intuīciju un novērojumiem balstītajām torijām ir taisnība, ko šobrīd pierāda zinātne, bet ne par to šoreiz.
Mūsu iekšējās un ārējās sistēmas balstās uz dažādiem ķieģeļiem un stūrakmeņiem. Kad atceros sevi kādreiz, pirms terapijas studijām pirms visa sevis apzināšanās sākuma - attiecības, ģimene, bēŗni, it kā viss ir, vajadzētu justies laimīgai, bet nekā, drīzāk pretēji. Un es nevaru sev pārmest, ka domāju nepareizi vai redzēju nepareizi, vai attiecos nepareizi, nevaru, jo mani ķieģeļi uz kuriem balstījās mana sistēma, nebija labākajā stāvoklī. Simboliski runājot, tie bija pārāk daudz un pārāk agri dabūjuši lietu, salu un tad atkal lietu un tā arī nebija paspējuši izšūt. Līdz kamēr Patības virzīta, es spēru soļus tur, kur sen jau gribējās, bet visu laiku kaut kas atturēja. Un, kad sāku mācīties un iet terapijā pati, tad atceros, kā viss šķita gan interesanti un iedvesmojoši, gan arī bailīgi, protams, bet tas noteikti bija tā vērts. Un tad man gribētos šo stāstu pabeigt kā pasaku - un tad viņa dzīvoja ilgi un laimīgi. Bet nekā nebija, jo es 3 ar pusi gadus atpakaļ piedzīvoju satricinošu pieredzi ar diagnozi, kura paredz, ka man ir palicis ļoti maz laika. Un tajā brīdī mana dzīve palika man ļoti personiska, jo katra minūte manas dzīves var kļūt pēdējā, nerunājot par dienām vai nedēļām, vai mēnešiem. Un tad loģiski, man radās jautājums, kas ir tas, ko es gribu vēl paspēt piedzīvot un tūlīt, un šodien, jo rītdienas var nebūt. Un pēkšņi viss cits pazuda otrā plānā. Pilnīgi viss, jo es izvēlējos sevi un savu dzīvi ar to, kas man vēl ir atlicis. Man pirms tam bija daudz un dažādu sapņu par to, kur es vēlētos kādreiz novecot, ko es vēl kādreiz gribētu paspēt izdarīt. Kaut kad kādreiz, kad tam būs pietiekami daudz naudas un laika, bet tā sajūta, ka laika vairs nekad var nebūt ir ļoti dziļi satricinoša, tā -līdz pašiem dvēseles dziļumiem.
Tādēļ es sāku savā dzīvē jau uz esošajiem un labajiem ķieģeļiem, ko mīlu - kā ģimene, darbs, rakstīšana, pastaigas dabā, sports un draugi, ieviest jaunus dažādus ķieģelīšus. Daži no tiem ar ko vēlos padalīties, piemēram, ir bungas un ritms, arī mainītā dzīves vieta, lai varu izdzīvot savu sapni, cik ilgi vien būs iespējams, baudot sauli un okeānu. Un šie visi mani dažādie ķieģelīši, un arī šeit nepieminētie ir tie, kas atnes un sniedz laimes izjūtu, kurā var pavadīt minūtes un dienas. Novēlu visiem no sirds veidot savu dzīvi no šādiem laimes ķieģelīšiem, jo jēga ir nevis vienā brīnumainā lietā, bet kā mēs jūtamies un kā izdzīvojam katru esošo minūti.
Ilustrācijai cīkāde, kas pēkšņi nonāca 5 stāvā uz manas terases, caur ko piedzīvoju sinhronitāti, bet par to nākamajā rakstā.
Paldies, ja izlasījāt līdz galam! :)

18/02/2026

Šis raksts ir veltīts tam, lai palīdzētu pamanīt un izvairītie no neapzinātā mehānisma, kas spēj atgriezt šķirties gribošo cilvēku atpakaļ destruktīvajā traumas saiknes attiecību laukā.
Mazliet par to, kas notiek realitātē pēc traumas saiknes pārtraukšanas.
Traumas saiknes pārtraukšana, (orbiting) parādīšanās orbītā, (emotional pings) emocionālie signāli un (unconscious pull back) neapzināta vilkme atpakaļ traumas saiknē.
Attiecībās, kuras raksturo (intermittent reinforcement) neregulāra pastiprināšana, emocionāla atkarība, kontroles cikli un psiholoģiska destabilizācija, traumas saiknes pārtraukšana reti kad ir vienkāršas attiecību beigas. Jo cilvēka psihe bieži paliek emocionāli piesaistīta traumas saikni radījušajam partnerim.
Skatoties caur Junga analītiskās psiholoģijas prizmu kļūst redzama dažādu bezapziņā esošu kompleksu un arhetipu konstelācija, kas tur ego savā varā. Jo tas, kas notiek traumas saiknes neradzemajā, bet sajūtamajā daļā būs saistīts ar ēnu, vecāku kompleksiem, arī pamestības uc traumām, izdzīvošanas un piesaistes mehānismiem un sistēmām. Kas liecina par to, ka traumas saikne nav vienkāršs stāsts par divu cilvēku attiecībām, bet gan kaut kas stipri dziļāks - gan arhetipu, gan kompleksu, gan neirobioloģiski sarežģīta neapzināto procesu aktivizācija.
Un tādēļ tas ir tik sarežģīti, jo ārējā šķiršanās nav tas pats, kas iekšēja šķiršanās. Traumas saikne turpina būt aktīva bezapziņā, arī sapņos un emocijās.
Pastāstīšu par dažādiem fenomeniem, ar ko nākas sastapties maniem klientiem, kad ir izdevies fiziski izšķirties no attiecībām, kur bijusi traumas saikne.
Viens no pēcšķiršanās fenomeniem ir parādīšanās orbītā. Tā ir situācija, kad bijušais partneris neveido tiešu kontaktu, ti. viņš neuzsāk skaidru sarunu, bet gan komunicē, saglabājot netiešu klātbūtni, kā spoks vai meteorīts.
Minēšu piemērus, lai skaidrs, ko es ar to domāju. Piemēram, atkārtoti “Like” sociālajos tīklos, skatās stāstus, reaģē uz ierakstiem, pēkšņi parādās digitālajā telpā, sūta netiešus simboliskus signālus. Parādīšanās orbītā psiholoģiski darbojas kā klātbūtnes uzturēšana enerģijas līmenī bez atbildības par attiecībām.
Ar "Like" traumas saiknes dinamikā parādīšanās orbītā pilda regulējošu funkciju tam partnerim, kurš uzņēmās iniciatīvu par šo kontaktu, tādā veidā nepārtraukti uzturot savstarpējās piesaistes lauku dzīvu ar domām un emocijām ar atmiņām par "Mums".
Nākamais mehānisms, ko būtu vērts zināt ir emocionālie “pingi” un aktivizācijas signāli. "Pings" ir neliels uzvedības signāls, kas paredzēts, lai pārbaudītu vai emocionālā piekļuve bijušajam partnerim joprojām pastāv. Vai bijušais partneris joprojām reaģē uz signāliem vai psiholoģiskais lauks joprojām ir atvērts un pieejams. "Pings" ir diezgan apzināts zema atbildības riska signāls. Piemēram, īsa, neitrāla ziņa, pēkšņs “patīk” vairākiem vecajiem ierakstiem sociālajos tīklos, kāds nejaušs, maznozīmīgs komentārs, pēkšņa, simboliska uzmanība. Un te tāpat kā parādīšanās orbītā mērķis nav komunikācija, bet gan aktivizācija.
Klienti vienmēr jautā, kādēl tas tik spēcīgi ietekmē nervu sistēmu.
Atbilde ir diezgan vienkārša, jo traumas saiknes nervu sistēma ir balstīta uz (Intermittent reinforcement) tie ir traumatiski attiecību cikli, kam raksturīga neregulāra pastiprināšana. Neregulāra pastiprināšana nozīmē, ka atlīdzība vai pozitīva reakcija uz stimulu vienmēr neseko, bet notiek pilnīgi neparedzami. Un tieši tāpēc tas rada ļoti spēcīgu piesaisti. Attiecību piemērs, vienu dienu cilvēks emocionāli distancēts nākamajā dienā pēkšņi ļoti mīļš. Tad partneris, piemēram, kaut kur pazūd uz dažām dienām, tad atkal parādās un sniedz daudz uzmanībās, tad atkal pazūd, tad atkal sniedz uzmanību. Te notiek milzīgas hormonu svārstības un emocionāli no izmisuma uz svētlaimi un tā līdz bezgalībai. Precīzi tas pats princips kā kazino spēļu automāti.
Tātad galvenais mehānisms, kas uztur trauma bond ir nevis pastāvīga mīlestība, bet retas, neparedzamas “atlīdzības”, kas sniedz svētlaimi un rada emocionālu atkarību, un padara aiziešanu ļoti grūtu. Jo tas rada dopamīna stresa ciklu, dopamīns bez partnera kā stimula krītas ļoti strauji.
Tādēļ diezgan loģiski, ka cilvēks cieš no pierašanas pie neparedzamības. Tas nozīmē, ka cilvēks iemācās dzīvot situācijā, kur reakcijas, noskaņojums vai “atlīdzība” ir pilnīgi neprognozējami. Tādēļ cilvēka psihe pielāgojas, tā visu laiku skenē vidi, gaida nākamo reakciju, cilvēks kļūst trauksmains, hiperuzmanīgs. Viņš sāk dzīvot “gatavības režīmā”.
Attiecību piemērs, ja partneris reizēm ļoti mīļš, reizēm dusmīgs, reizēm pazūd, reizēm pēkšņi romantisks, tad nervu sistēma tiek trenēta pie neparedzamības. Piemērs no prakses, ja partneris vakar saka, visiem būtu labāk, ja tu izskrietu uz ielas un tevi nobrauktu auto, bet šodien aicina uz romantisku randiņu spa viesnīcā ar tuvību, bet rīt atkal teiks, visiem būtu labāk, ja tu izgaistu un es tevi ienīstu, td cilvēka psihe paliek piesaistīta tikai svētlaimes mirklim spa viesnīcā un cīnās ar visiem izmisīgajiem līdzekļiem, lai to atkal piedzīvotu, jo dopamīna līmenis bija sasniedzis savu pīķi.
Tie visi mehānismi visbiežāk darbojas kopā ar traumas saikni un emocionālu nestabilitāti. Svarīgi ir saprast, ka te neveidojas atkarība no konkrētā cilvēka, bet gan no tā, ka nervu sistēma ir pieradināta pie šī cilvēka neparedzamās uzvedības un rīcības, kas rada milzīgu piesaistes pārjūtīgumu. Tāpēc pat minimāli signāli no bijušā partnera var izraisīt, kuņģa kontrakcijas, trauksmes uzplūdus, nevaldāmas emocijas, pēkšņu vainas sajūtu, žēlošanas vai glābšanas impulsu. Ir ļoti svarīgi saprast, ka šī reakcija nav kognitīva, tā patiešām ir somatiskā atmiņa.
Un arī skatoties analītiskās psiholoģijas teorijas kontekstā, jo traumas saiknes patiešām darbojas arhetipiski. Anima un Animuss jeb Syzygy ir visneatkarīgākie arhetipi cilvēka psihē, kas paši var izspēlēt visdažādākos scenārijus un cilvēks pēc tām ir pats ļoti pārsteigts par savām darbībām, un, jo tie neapzinātāki, jo lielāki pārsteigumi mūs sagaida.
Bet ņemam ideālo scenāriju, cilvēks ir laimīgi ticis laukā no traumas saiknes attiecībām, un , piemēram, ir atdalījies arī fiziski un dzīvo citur. Visi tagad atviegloti uzelpo, bet realitātē - nekā tamlīdzīga. Jo kad notiek atdalīšanās, tad cilvēka psihe mēģina atjaunot pazīstamo psihoemocionālo struktūru un bijušais partneris var mēģina atjaunot psihisko saikni.
Ir viens fenomens, ko esmu novērojusi - ļoti bieži kontakts parādās tieši tad, kad sākas atdalīšanās. Un aktivizēšanās mēģinājumi parādās tieši tad, kad atdalīšanās procesā esošais partneris beidzot pamazām atgūst stabilitāti, viņš sāk pārvirzīt enerģiju pats uz savu dzīvi, viņš atsāk kādu pirms tam pamestu radošo darbību vai piedzīvo emocionālu atvieglojumu.
Un no sistēmiskās perspektīvas raugoties - sistēmām nepatīk pārmaiņas, tās par varītēm cenšas atgūt "status quo". Un, kad viens no partneriem iziet no psiholoģiskā lauka, sistēma mēģina atjaunot līdzsvaru. Tādēļ parādīšanās orbītā un emocionālie "pingi" ir mēģinājumi atjaunot iepriekšējo enerģētisko konfigurāciju.
Tādēļ ņemot vērā visu iepriekš minēto galvenie princip, lai izietu no traumas saiknes ir ne tikai fiziska atdalīšanās, kas pati par sevi ir ļoti daudz, bet ne pietiekami, jo tā prasa psihisko robežu stabilizāciju. Tas nozīmē atpazīt "pingus" kā aktivizācijas signālus un tādēļ atteikties no emocionālas iesaistīšanās, jebkādas. Pilnīga neitralitātes saglabāšana ir atslēga. Un tādēļ kritiski svarīgi ir fokusēties tikai uz savām emocijām, neļauties ilūziju barošanai, tikai un vienīgi: “ko tas aktivizē manī?”
Individuācijas ceļa perspektīva attiecas uz neapzināto un uz personības attīstību. Un atdalīšanās no traumas saiknes nav tikai stāsts par attiecībām. Tas ir nopietns individuācijas darbs. Jo uz partneri bieži tiek projicēti izstumtie ēnas elementi, neatrisinātās vecāku dinamikas, neintegrētais personīgais spēks un autoritāte. Un traumas saiknes pārraušana nozīmē šo projekciju atgūšanu. Un ir jāsaprot, ka mērķis nav vienkārši atbrīvoties no personas, bet mērķis ir psihiskās autonomijas atjaunošana.
Un destabilizējošie brīži atdalīšanās procesā no traumas saiknes nav dramatiskas konfrontācijas, bet gan visbiežāk tie ir nelieli, neskaidri signāli, kas atgādina par "Mēs". Tādi kā "Like” vai īsa ziņa, tikai neliela, nenozīmīga simboliska klātbūtne, kas dēļ neskaidrības raisa fantāzijas un uztur iesaistītu. Bet skaidri saprotamas attiecību beigas ļauj sērošanas procesam būt, kamēr neskaidrība pagarina pieķeršanos.

15/02/2026

Dažreiz cilvēki nepierakstās uz sesijām tāpēc, ka noticis kaut kas slikts. Bet gan tādēļ, ka ir parādījusies iestrēgšanas izjūta viņu dzīvē. Un no ārpuses kā instagrama bildēs viss izskatās pat ļoti skaisti, jo viņi centīgi strādā, labi funkcionē, daudz rūpējas par citiem, pieņem ļoti daudz lēmumus, arī par citiem, uzņemas ļoti daudz atbildības un it kā nepārtraukti turpina virzīties savā dzīvē uz priekšu. Bet iekšēji izjūtās ir tukšums, vai izsīkums, apjukums, atkārtojošies attiecību modeļi, emocionāla vientulība vai izjūta, ka dzīvē kaut kas ir nogājis no sliedēm. Bet tam nav skaidra un acīmredzama, un loģiska izskaidrojuma.
Un strādājot sesijās, esmu novērojusi vienu ļoti interesantu fenomenu, kas atkārtojas. Jo analizējot sapņus, bezapziņas vēstījumus un iepriekšējo attiecību paternus, kā arī iepriekšējo paaudžu pieredzes un attiecību modeļus. Jo sesijas ir tā vieta, kur mēs rūpīgi izpētam, kas patiesībā notiek zem redzamā un sociāli pieņemamā un citu cilvēku gaidu uzliktā slāņa. Un jāsaka, ka šeit visam ir nozīme - klienta attiecību dinamikai, piesaistes modeļiem, traumas saiknei, emocionāliem ievainojumiem, sapņu simboliem, iekšējiem konfliktiem un neapzinātajiem procesiem, kas ietekmē cilvēka izvēles daudz vairāk, nekā mēs parasti apzināmies.
Un ļoti bieži šī iestrēgšanas sajūta ir saistīta ar neatdotajiem parādiem, jā tieši tā - burtiski parādiem un tie var būt ļoti daudz un dažādi, piemēram, zaudējot bērna lomu, vecākā māsa ir uzņēmusies mātes lomu un pieskatījusi māsu vai brāli vai abus, kamēr vecāki ir aizņemti ar savu dzīvi vai citiem pienākumiem Tāpat bērns var uzņemties par vecākiem vecāka lomu un mūžīgi palikt tajā lomā, rūpēdamies un kalpodams, un nedzīvodams savu dzīvi, par to pat nenojaušot, tāpat pēc šķiršanās cilvēks var iestrēgt cerībā, ka tiks novērtēts, ka viņam bijušais partneris pateiks paldies. Jo viņš jūtas, ka ir viens pats visu savu enerģiju un finanses ieguldījis bijušajās attiecībās un bērnos. Jūtās, ka ir visu bezgalīgi vilcis viens, kamēr bijušais partneris/e tikmēr ir piegājis tam daudz bezatbildīgāk. Un šie un daudzi citi līdz šim neatzītie un nekompensētie parādi notur cilvēku piesaistītu un iestrēgušu. Un tas nenotiek apzināti, jo neviens brīvprātīgi neizvēlas palikt kaut kur iestrēdzis un neiet tālāk. Jo psihei šo izjaukto līdzsvaru ir ļoti grūti, dažos gadījumos gandrīz neiespējami pārstrādāt, jo tad nāktos atzīt, ka tas viss ir ticis darīts velti. Gan kļūdas, gan lojalitātes vai dažreiz, ja par pieaugušo attiecībām - naivuma un mīlestības dēļ. Viss sāpīgāk droši vien ir atzīt, ka mīlestības vārdā viņš ir atļāvis sevi aptīt ap pirkstu, vai izmantot. Esmu neskaitāmas reizes dzirdējusi situācijas, kur sievietes partnera pierunātas, paņem kredītu, kas viņām pašām pēc šķiršanās ir jāatmaksā, bet bijušais partneris tikmēr brauc ar iegādāto auto, izmanto iekārtas darba vajadzībām vai mierīgi ceļo, kamēr klientes cīnās ar dusmām un bezpalīdzību. Šo situāciju ir ļoti, ļoti daudz. Tāpat kā arī tas, cik grūti ir pārtraukt investēt biznesā, kas nenes augļus, un tieši tas pats attiecas arī uz attiecībām. Jo ja īdz šim jau ir tik daudz investēts, tad tagad apstāties šķiet gandrīz neiespējami, jo tas prasītu atzīt sakāvi, atzīt sev pašam, ka esmu kļūdījies, arī atzīt , ka nedzīvoju savu dzīvi, bet izpildu funkciju kāda cita dzīvē. Un tad nāktos sākt visu no sākuma. Tas skan nu ļoti biedējoši vai ne?
Ja nu gadījumā šie stāsti rezonē arī ar jums, tad droši varat sazināties.
Tiešsaistes sesijas visā pasaulē
Klātienes sesijas Tenerifē.

Dirección

Puerto De Santiago

Horario de Apertura

Lunes 10:00 - 21:00
Martes 10:00 - 21:00
Miércoles 10:00 - 21:00
Jueves 10:00 - 21:00
Viernes 10:00 - 21:00

Página web

Notificaciones

Sé el primero en enterarse y déjanos enviarle un correo electrónico cuando Iveta Upeniece - Junga psihoanalītiķe - psihoterapijas speciāliste publique noticias y promociones. Su dirección de correo electrónico no se utilizará para ningún otro fin, y puede darse de baja en cualquier momento.

Contacto El Consultorio

Enviar un mensaje a Iveta Upeniece - Junga psihoanalītiķe - psihoterapijas speciāliste:

Atajos

Compartir

Categoría