08/04/2022
Mazmazītiņa mājiņa mūsos
Sen atpakaļ mēs dzīvojām vecā, neglītā mājā. Tādā kā barakā. Tā bija veca divstāvīga māja, kas sen nebija redzējusi remontu. Kāpņu telpā bija atlupis apmetums... Veca, noskrandusi māja – tad, 90 to gadu sākumā, neviens neko neremontēja. Un arī kaimiņi bija ļoti savdabīgi. Bet detaļās šoreiz neiegrimsim.
Bet par ko ir stāsts? Es mūsu mazo dzīvoklīti uzturēju kārtībā. Tur, ziniet, virtuvē pat bija saglabājusies malkas plīts – tik veca bija tā māja. Un mūsu dzīvoklīti mēs remontējām, kā varējām. Katru dienu, kad pārnācu mājās, es uzkopu. Mazgāju traukus, izlietni... Tas bija ļoti mazs dzīvoklītis un uzkopt nebija grūti.
Vēl virtuvē, kas bija trīs kvadrātmetrus liela, bija aizkari. Lēti, bet ar mežģīnēm un puķēm. Un rakstaini aizkari istabā. Un lēts paklājs smaragdzaļā krāsā. Un dīvāns ar pārklāju. Un grāmatplaukti pilni ar grāmatām. Arī skaisti.
Kad pie mums ciemos atnāca draugi, viņi brīnījās. Nekā īpaša dzīvoklī nebija. Lietas, kas tur bija, nebija dārgas, tās bija vienkāršas, nekas neparasts. Viņi brīnījās par kontrastu. Tāda briesmīga māja un kāpņu telpa. Un arī pārējais briesmīgs.... Un arī šeit detaļas neapskatīsim...
Bet atver durvis – un nokļūsti pavisam citā pasaulē. Grāmatas, dīvāns, aizkari ar puķēm un smaragdzaļš paklājs... Un var dzīvot. Un var justies drošībā. Tikai durvis ir ciešāk jāpieslēdz – tas arī viss. Un tu esi mājās.
Sargājiet savas mājas! Lai cik briesmīga un biedējoša nebūtu apkārtējā pasaule, būs mūsu mājas. Un kādas tā būs iekšienē – tas ir atkarīgs no mums. Un kamēr tas ir atkarīgs no mums – sargājiet savas mājas! Un vairāk neko paskaidrot nevajag....
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ilona Šulte
