25/05/2026
Ābeles…
Tās nekad nesteidzas.
Tās zina – viss atnāk savā laikā...
Visu ziemu, ābele stāvējusi klusumā. Vēji plosījuši zarus, sals "kodis" mizā, bet sniegs nosedzis saknes ar smago segu, kas pasargājusi no sala… un tomēr – dziļi sevī, tā glabājusi dzīvību. Neredzamus pumpuru sapņus...mazus pavasara solījumus sev, kurus neviens vēl nespēj ieraudzīt.
Ābele ir stipra nevis tāpēc, ka nesalūzt...tā ir stipra tāpēc, ka spējusi izturēt. Klusi...nesūdzoties par savu likteni...
Tās zari, atgādina siltas, darbā sastrādātas... rokas, kas kļuvušas mazliet raupjas… tās šūpo pumpurus kā māte bērnu.
Kad, līst auksts lietus, ābele stāv izmirkusi līdz pašai Dvēselei, tomēr, ne mirkli nezaudējot savu ticību saulei.
Tā zina — pēc katras nakts pienāk rīts. Un šīs zināšanas ir tās lielais spēks.
Pavasarī, ābele mostas lēni, nesteidzoties pierādīt savu skaistumu pasaulei. Vispirms, tā sildās spožajā saulē, kā vecmāmiņa pie silta mūrīša... klausās putnu balsīs, ieelpo zemi, kas pati bijusi miegā... un tikai, tad, pavisam klusi... sāk stāstīt pumpuriem savu pasaku par ziedēšanu.
Un pumpuri mostas! Viens pēc otra...kā mazi, balti brīnumi!
Kad, ievziedi jau smaržo gaisā, bet ceriņi vēl tikai gatavojas savam ziedēšanas pasakainajam laikam, ābele uzplaukst pilnā baltumā.
Tad šķiet — viss dārzs elpo citādi. Gaiss kļūst maigs... saule siltāka...vējš uzmanīgāks, nekā citām reizēm.
Bites, lido no zieda uz ziedu, vēl mazliet samiegojušās, it kā neticēdamas tam skaistumam, ko ieraudzījušas. Un ābeļziedi… tik trausli, it kā būtu austi no rīta miglas un saules staru gabaliņiem... zīdaini maigas ziedlapiņas, kas glabā sevī tik daudz maiguma, ka pat pieskarties gribas klusi...klusi...
Ābele tajā brīdī ir kā sieviete, kura, izgājusi cauri dzīves saliem, joprojām, saglabājot, spēju ziedēt.
Katru gadu no jauna...ar visu sirdi...
Bet, ziedēšana nekad nav mūžīga…pienāk diena, kad vējš kļūst stiprāks, un baltās ziedlapas sāk krist. Klusi... lēni... kā maigas asaras. Zālājs kļūst balts, it kā pati ābele, pa gabaliņam, atdotu savu sirdi pasaulei... izraudot iekšējo sāpi... ka ziedēšanas skaistums bijis tik īss...
Tomēr, tās nav skumjas...tās ir atmiņas par ziedēšanu...
Pierādījums tam, ka brīnums ir bijis īsts.
Pavisam īsts!
Ābele nozied, lai zaros dzimtu jaunā raža... lai turpinātos dzīvība...lai atkal, kādu pavasari... viss sāktos no jauna.
Un baltais ābeļu sirmums, katru gadu mums atgādina — arī gadiem ejot, Dvēsele spēj uzplaukt.
Atkal...
Un...atkal........
/Una Auziņa/ 2026.g.maijs