Sanda Ratnieka prakse sistēmiskajā psihoterapijā un supervīzijā

03/09/2026

25/08/2026

BAILES NO NĀVES KĀ IZDZĪVOŠANAS INSTINKTS
Iespējams, tā ir mana selektīvā uztvere, tomēr pēdējā laikā arvien biežāk ievēroju ziņas par jaunu cilvēku bojāeju. Jauna cilvēka nāve īpaši satricina. Tā šķiet nepareiza un pāragri pārrauj dzīvi, kurā vēl tik daudz kas varēja notikt.
Mēs katrs dzīvojam, kā nu protam. Gribas cerēt, ka dzīves laikā iegūstam jaunas zināšanas, attīstām prasmes un pamazām iemācāmies dzīvot labāk — tā, lai paši izjustu vairāk piepildījuma un citiem sagādātu mazāk ciešanu.
Vai esat nonākuši situācijā, pēc kuras gribas noskurināties un sacīt: “Tas bija par mata tiesu no bojāejas”? Reizēm bailes parādās tikai pēc tam, kad briesmas jau garām. Citreiz tās ieslēdzas, vēl tikai tuvojoties apdraudējumam. Tās liek apstāties, nespert nākamo soli, izvairīties no nepamatota riska un sargāt savu dzīvību.
Šādos brīžos bailes darbojas kā organisma brīdinājuma sistēma — kā viena no mūsu izdzīvošanas reakcijām. Man šķiet svarīgi šos signālus sadzirdēt. Neviens no mums nav nemirstīgs. Aizmirstot par savu ievainojamību, varam nonākt situācijās, no kurām vairs nav atpakaļceļa. Dažkārt viena mirkļa izvēlei ir neatgriezeniskas sekas.
Noteikti būs cilvēki, kuri sacīs: “Man tas neder. Bailes vajag pārvarēt un izaicināt. Man vajag adrenalīnu!” Daļēji piekrītu. Reizēm baiļu patiešām ir par daudz, un tās nevis pasargā, bet neļauj pilnvērtīgi dzīvot. Tomēr drosme nav baiļu neesamība. Varbūt drosme ir spēja tās uzklausīt, izvērtēt riskus un tikai tad pieņemt apzinātu lēmumu.
Bet kur ir smalkā robeža starp drosmi, pārgalvību un neprātu? Vai risks ir tā vērts ne tikai mums pašiem, bet arī cilvēkiem, kuri mūs mīl? Ja notiek neatgriezeniska nelaime, tās sekas nebeidzas ar vienu cilvēku. Ar tām turpina dzīvot vecāki, bērni, brāļi, māsas un draugi.
Dzīve nav datorspēle, kurā neveiksmīgu mēģinājumu var sākt no jauna. Varbūt tādēļ bailes no nāves ne vienmēr ir vājums. Reizēm tās ir atgādinājums, ka dzīve ir trausla, vērtīga un sargājama.

01/08/2026

Skaista doma

13/07/2026

DARBS KĀ IZVAIRĪŠANĀS STRATĒĢIJA
Daudz ir dzirdēts par latviešu darba tikumu, daudz tas ir cildināts mūsu tautasdziesmās. Un pareizi. Cilvēkam ir jaiemācās strādāt mērķtiecīgi, centīgi un neatlaidīgi. Tas ir ceļš uz mērķu un sapņu piepildījumu, ciktāl mūsu vēlmes atrodas mūsu piepūles sasniedzamības robežās.
Ja neskaitam brīvdienas un pensijas gadus, tad cilvēks darbā vidēji pavada trešo daļu no savas dzīves. Ja skatām darbu plašāk, tad ir jau ne tikai darba darbs, bet arī mājas darbi un vesela rinda citu atbildību, uzdevumu un pienākumu. Man šķiet, ka mēs strādājam daudz, varbūt pat par daudz. Ne visi, protams. Negribu vispārināt, katrs lai pats izvērtē, cik lielā mērā turpmākās domas un atziņas var attiecināt uz sevi.
Ir ļoti iespējams, ka mēs izmantojam darbu, darbus vai nodarbošanos ne tikai ienākumu gūšanai, pašrealizācijai vai paša priekam, bet arī lai pārvarētu stresu un izvairītos no nepatīkamām emocijām, konfliktiem vai citām dzīves grūtībām. Tādā veidā mūsu nodarbošanās kļūst par izvairīšanās stratēģiju, lai mums nebūtu jājūt tas, ko jūtam, un jāredz tās lietas, kuras mēs negribam redzēt. Attiecībās ir iezagusies neapmierinātība un spriedze, mēģinājumi to risināt nav devuši rezultātus? - “Kaut kā tā sanācis, ka sakrājušies darbi. Piezvanīšu uz mājām, pateikšu, ka aizkavēšos darbā”. - Kaut kas pazīstams?
Nesaprotot un neapzinoties savas emocijas un domas, kompulsīvi tās pārvēršot darbībā (starp citu tā nav slikta stratēģija domas un emocijas pārslēgt darbībā, jautājums cik apzināti un bieži), mēs varam zaudēt savas dzīves vērtīgāko resursu laiku un nodarīt savai veselībai un attiecībām neatgriezenisku bojājumu.
Papildinam savu stresa pārvarēšanas un problēmu risināšanas instrumentu arsenālu. Vairākas iespējamās stratēģijas kāda jautājuma risināšanai ceļ mūsu apzinātību un pavairo iespējas, prognozējot mūsu lēmumu iespējamās sekas, izvēlēties atbilstošāko risinājumu!

15/06/2026

KĀ PIEDZĪVOTAIS KĻŪST PAR PIEREDZI

Ir pierasts domāt, ka viss, kas ar cilvēku ir noticis, ir pieredze. Jā un nē. Tas atkarīgs no tā, kā definējam vārdu “pieredze”, cik daudz tajā ieliekam apzināšanās un pašrefleksijas elementu. Dzīvojot dzīvi, ar mums notiek daudz un dāžādas lietas, mēs nonākam ikdienišķās un neparastās situācijās, satiekam dažādus cilvēkus. Tas rosina mūsos atšķirīgas reakcijas, emocijas, pārdomas. Reizēm nerosina neko, pazīstamas situācijas, notikumi, tikai ar citiem aktieriem. Šeit man liekas svarīgi izcelt apzināšanās un pašrefleksijas aspektu. Piedzīvotais kļūst par peredzi tad, kad tas rosina mūs uz pārdomām… kas notika, kapēc notika, kādi faktori to ietekmēja, kā uzvedās un rīkojās citi, kāda šajos notikumos bija mana loma un rerakcijas… Kaut kas izdevās, kaut kas nē, kaut kur jāpiestrādā. Manas reakcijas var liecināt par manu brieduma pakāpi- cik viegli es atbildību par savām neveksmēm uzlieku citiem. Viss ir vienkārši un nekas nav vienkārši. Vienkārši ir tad, ja braucam pa virsu. Ja tveram dziļāk, kļūst sarežģīti. Es veltu laiku tam, lai domātu par pasauli, kurā dzīvoju un savu vietu tajā. Notikumu jūklī es mēģinu saprast, kas bija citu atbildība, kas bija mana, kur to uzņēmos, kur izvairījos. Es mēģinu saprast pasaules kārtību un savu vietu tajā. Es veidoju savu pasaules karti, kuras mērķis ir man palīdzēt navigēt dzīves izaicinājumos, kāpumos un kritumos. Savas jaunās atziņas es pārvēršu dzīves mācībās, kas man palīdz turpmāk pieņemt apzinātākus un labākus lēmumus. Kādā veidā Tu piedzīvoto pārvērt pieredzē? Kāda ir Tava pasaules karte? Cik niansēti Tu saredzi un skaidro notiekošo?

02/06/2026

NARCISTISKI PERSONĪBAS TRAUCĒJUMI NARCISTISKĀ SABIEDRĪBĀ

Iespējams, būsiet pamanījuši, ka ik pa brīdim publiskā telpā parādās raksti, kuri rosina domāt par kādiem personības traucējumiem. Tagad bieži nākas dzirdēt par narcisiem jeb cilvēkiem ar narcistiskiem personības traucējumiem (NPD- Narcistic Personality Disorder). Tagad varat minēt, kas notiek tālāk? Daudzi metas saskatīt narcisus sev visapkārt. Statistika apgalvo, ka 50-75% no visiem, kam šādi traucējumi ir diagnosticēti, ir vīrieši. Bet, ir taču arī narcises. Bet šoreiz ne par to.

Šoreiz par to, no kurienes viņi rodas?- Jā, atbilde ir ļoti vienkārša. Viņi/as rodas no mūsu vidus, no sabiedrības. Kādi faktori veicina šādu personību rašanos, tas būtu atsevišķs temats. Bet vai mūsu sabiedrībā trūkst cilvēku, kuri tiecas pēc uzmanības un apbrīnas? Mums visiem tas ir svarīgi. Jautājums tikai, cik lielā mērā, un ko cilvēki ir gatavi darīt, lai to iegūtu? Citiem vārdiem, cik neempātiski mēs varam kļūt, ignorējot citu vajadzības, lai apmierinātu savējās? Mēs dzīvojam narcistiskā sabiedrībā, kur “Es” ir svarīgāks par “Mēs”. Tēma ir sarežģīta, jo galu galā parasti dominē divas galējības- vai nu mēs upurējam grupas intereses par labu indivīdam, vai upurējam indivīda intereses par labu grupai. Šajos jautājumos atrast pareizās proporcijas ir gandrīz neiespējami. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēkiem mūsdienās ir grūti veidot labas un ilgstošas attiecības. Mūsu Ego ir uzpūsts līdz neiedomājamiem izmēriem, mēs esam tik ārkārtīgi īpaši. Es esmu īpašs un esmu pelnījis vislabāko. Bet vai Tu pats esi vislabākais un attiecībās otram esi spējīgs dot vislabāko? Vai esi gatavs vislabāko dot, ne tikai ņemt?

Sociālie tīkli un mediji veicina koncentrēšanos uz ārējo tēlu, popularitāti un materiāliem sasniegumiem, tādā veidā veicina narcistiskas sabiedrības rašanos. Pati sabiedrība vilšus vai nevilšus rada cilvēkus, kuri tic tam, ka sabiedrība eksistē tikai tādēļ, lai viņi tiktu apbrīnoti un varētu sasniegt savus egoistiskos mērķus.

15/05/2026

14/04/2026

PERSONĪBAS BRIEDUMA NOZĪME ATTIECĪBĀS

Vīrieša un sievietes attiecību līkloči pieder pie mūžseniem jautājumiem. Ir daudz dažādu aspektu, kuriem ir nozīme. Šoreiz par vienu, bet ļoti jaudīgu faktoru, kuram attiecību veidošanās sākumā nepievēršam pienācīgu uzmanību, bet ar laiku tas kļūst aizvien svarīgāks, varbūt pat vissvarīgākais. Runa ir par pesonības briedumu.

Personības briedumu ir grūti aprakstīt, jo tas ietver daudz dažādus aspektus. Jūtas un mīlestība romantiskajās attiecībās spēlē lielu lomu, bet diemžēl ar to ir par maz. Attiecības nav tikai izklaide, tā ir arī kopīga ikdiena: kaut kur ir jādzīvo, kaut kas ir jāēd, bērni ir jābaro, jāapģērbj, jāaprūpē, jāizvadā uz skolu un pulciņiem, jārisina vesela rinda praktisku jautājumu. Pāriem ir jāpārrunā un jārisina dažādi jautājumi un tas ne vienmēr ir viegli, īpaši tad, ja mums ir atšķirīgs redzējums. Tā mēs mācāmies sadzīvot, pielāgoties, sadarboties, mums ir jākļūst par komandu. Ja uzņemamies atbildību un esam gatavi mācīties, atalgojums ir pieredze un briedums.

Personības briedumu raksturo vairāki lielumi, uzskaitīšu dažus:
- sasaiste ar realitāti- spēja objektīvi vērtēt situāciju un nedzīvot ilūzijās;
- sevis apzināšanās (spēja saprast savas emocijas, domas un uzvedību);
- emociju regulācija un emocionālā inteliģence (spēja saprast un respektēt citu cilvēku jūtas);
- spēja uzņemties atbildību, pieņemt un īstenot lēmumus, savās neveiksmēs nevainojot citus cilvēkus vai apstākļus;
- stabilas vērtības un morāle;
- izpratne par veselīgām attiecībām un prasme tās veidot;
u.c.

Personības briedums izpaužas attieksmē, līdzsvarotībā, apzinātībā, darbībā. Briedums nāk ar gadiem, bet gadi šeit nav izšķirošais. Svarīga ir attieksme, man ir svarīgs cilvēks, kuru esmu izvēlējies, es gribu lai viņš/a labi justos ar mani kopā. Diez vai būtu pareizi vērtēt, kurš ir vairāk vai mazāk nobriedis, jo briedums izpaužas dažādos aspektos un prasmēs. Un tomēr, reizēm ir skumji vērot, kur viens no partneriem izmisīgi cenšās par abiem, uzlabot attiecības un panākt pārmaiņas, kamēr otrs necenšas vai ir pārstājis censties. Lai attiecības varētu pastāvēt ilgtermiņā, vīrietim un sievietei ir jābūt gataviem kopīgi augt un mācīties.