25/02/2026
Rit pēdējā februāra nedēļa,bet mums ir un būs daudz stāstu,jo mēs neesam maz!
Epilepsija nav punkts, bet komats. Rūdolfa stāsts
“Pirmajā reizē es nesapratu, kas notiek,” stāsta Rūdolfa mamma. Cieši savelkot zobus, dēls smējās. Ar nelielu pārmetumu mamma jautājusi dēlam: “Nu ko tu ņirdz?” Tajā brīdī Rūdolfs mierīgi atbildēja: “Es neņirdzu.” Neapzināti, dēls bija piedzīvojis savu pirmo epilepsijas lēkmi.
Epilepsija ir viena no izplatītākajām neiroloģiskajām slimībām pasaulē, ar to dzīvo aptuveni 50 miljoni cilvēku. Arī Latvijā tā nav reta diagnoze – vairāk nekā 10 tūkstoši iedzīvotāju saskaras ar mazām vai lielām epilepsijas lēkmēm. Rūdolfs ir viens no tiem. Šobrīd viņam ir 20, bet pirmo epilepsijas lēkmi piedzīvoja vien 7 gadu vecumā. Toreiz atbildību par dēla slimību nācās uzņemties vecākiem, jo, būdams mazs bērns, Rūdolfs vēl nemācēja būt patstāvīgs. Tāpēc arī šoreiz par dēla slimību stāsta mamma Vineta.
Ārsta kabinets
Pēc otrās epilepsijas lēkmes, Vineta nolēma aizvest dēlu pie ģimenes ārsta. “Rūdolfu velk tādi kā krampīši,” Vineta teica ārstei, kura nolēma izrakstīt B vitamīnu. Taču tieši tajā brīdī, ārsta kabinetā, Rūdolfam sākās mazā lēkme. Ģimenes ārste pateica, ka šo nav iespējams apturēt ar vitamīniem. Nekavējoties dēls tika ievietots Jēkabpils slimnīcā, kur no dotajām zālēm lēkmes sāka atkārtoties ik pēc 15 minūtēm. Vēlāk Rūdolfs tika nosūtīts uz slimnīcu Rīgā. Tur viņam izrakstīja zāles, kas mazināja lēkmes, ļaujot atgriezties skolā un pabeigt pirmo klasi.
Liktenīgais trijnieks
Epilepsijas pirmais gads pagāja, piemeklējot īstās zāles. Deviņgadīgajam Rūdolfam tika atrasti lēkmju mazinoši medikamenti. Turpmākos 3 gadus tie tika lietoti ik dienu noteiktos laikos. Tolaik pastāvēja uzskats, ka pēc trīs gadiem, lietojot vienas un tās pašas zāles, vai nu jāmaina medikamenti, vai arī lēkmes varētu izzust pavisam. “Mēs gribējām ticēt, ka varam tās noņemt pilnībā.” Ar ārsta lēmumu lēnām tika sadalīts tabletes apjoms – sākumā 75% no tabletes, tad pusīte un viena ceturtā tabletes, līdz pilnībā tika pārtraukta medikamentu lietošana. “Tās bija 3 brīvas, skaistas dienas,” sacīja mamma. Trīs gadus Rūdolfam nebija nevienas lēkmes, un uz trim dienām viņš ļāvās sajūtai, ka slimība patiešām atkāpjas. Tomēr lēkmes parādījās. Tad atkal pagāja 3 gadi, kamēr tika piemeklēti medikamenti, kas mazināja epilepsijas lēkmes.
Kad slimība izspēlē savu ļaunāko joku
Absolvējot pamatskolu, Rūdolfs devās uz citu pilsētu mācīties tehnikumā. “Tas bija posms, kad dēls izdomāja, ka viņam zāles nav nepieciešamas,” stāsta Vineta. Pusaudžu gados ir izteikta vēlme līdzināties saviem vienaudžiem. Tieši tāpēc Rūdolfs nesaprata, kāpēc viņam nepieciešams dzert zāles, ja to nedara citi. Arī vecāki nebija klāt, kas pārliecinātos par medikamentu lietošanu. “Atbraucot mājās, Rūdolfs rādīja tukšu zāļu trauciņu, bet turpat somā bija izbērtas visas tabletes,” atminās mamma. Rūdolfs aizgāja gulēt un notika pirmā lielā lēkme. Tā vairs nebija tikai īslaicīga smiešanās vai rokas izstiepšana. Lielā lēkme bija ilglaicīga. “Es biju nobijusies, un man šķita, ka dēlam sāp.’’ Tika izsaukti “ātrie”. Kad Rūdolfs attapās, viņš bija pārsteigts, redzot sev pie gultas mediķus. No notikušā viņš neatcerējās neko, arī sāpes nebija jūtamas. Viņš aizmiga vēlreiz un pēc stundas notika otrā lēkme. Atkal “ātrie”. Šoreiz nokļuva slimnīcā. Pēc lēkmes sākās stipra migrēna, taču tai pārejot, otrā dienā tika izlaists no slimnīcas. Šobrīd vairs nav bijušas lielās lēkmes, bet mazās lēkmes ir reti, un tikai naktīs.
Blakus pareizie cilvēki
Par laimi, Rūdolfam vienmēr blakus ir bijis atbalsts. Tie ir cilvēki, kas zina, kā rīkoties – viņa vecāki, māsa un šobrīd arī draudzene Ilona. Viņa ir atgriezusies no Amerikas, kur skolās apgūst rīcību dažādās ārkārtas situācijās. Arī gadījumos, kad kādam sākas epilepsijas lēkme. Lai gan nav tā, ka Rūdolfs savos skolas gados piedzīvoja lielās lēkmes, un viņam būtu bijusi nepieciešama klasesbiedru palīdzība. Tomēr dēla mamma nav pārliecināta, ka kāds, izņemot skolotājus, zinātu, ko darīt. Toties Ilona bija tieši tas cilvēks, kas Vinetai iemācīja pareizu rīcību lielo lēkmju gadījumā. “Galvenais ir nogaidīt piecas minūtes, un tikai tad izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību,” stāsta Vineta, “lai pareizi iekļautos sekundēs, viņi skaita one orange, two orange.” Līdz ar to, Rūdolfa mammai nav šaubu, ka dēlam pilnīgi noteikti blakus ir labākais cilvēks, kurš zinās, kā rīkoties.
Rūdolfs nav vienīgais
Līdz 18 gadu vecumam Rūdolfam bija savs ārsts Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, taču, sasniedzot pilngadību, šie pakalpojumi vairs nebija pieejami. “Es, protams, dēlam gribēju to labāko.’’ Un tajā brīdī, tika dibināta epilepsijas biedrība “Aura”, kur tika aicināti pieaugušie ar šo slimību. “Es iesaistījos, jo biedrības vienmēr zina pašu labāko, arī ārstus,” saka Rūdolfa mamma. Ar biedrības palīdzību Rūdolfs tika pie jauna ārsta. Lai arī biedrība palīdzēja atrast jauno ārstu, tās vērtība slēpjas ne tikai praktiskā palīdzībā. “Tu iepazīsti cilvēkus, kuriem epilepsija nav sveša lieta,” stāsta Rūdolfa mamma, “un saproti, ka viņi dara savas ikdienas lietas, un ne ar ko īsti neatšķiras no pārējās sabiedrības.” Tomēr ir kas tāds, kas viņus visus vieno. Un to līdz galam vēl nevar izskaidrot. Kādā no reizēm, kad Rūdolfam bija vēl viena no lielajām lēkmēm, mamma uzrakstīja biedrības čatā, vairāk ziņkāres pēc, vai vēl kādam šodien nav bijis līdzīgi. “Vairāki atbildēja, ka šajās dienās bijusi lēkme.’’
Pārējiem ikdiena, Rūdolfam – kvēlākais sapnis
Lielākajai daļai jauniešu, apritot pilngadībai, pēc iespējas ātrāk gribās iegūt autovadītāja apliecību. Taču epilepsijas slimniekiem šis process ir liegts vai ir ilgāks. Ir nepieciešams gads bez lēkmēm, lai varētu iegūt vadītāja tiesības. “Tad Rūdolfs tiešām katru dienu noteiktā laikā dzēra zāles,” stāsta mamma. Tā kā 18 gados Rūdolfam lēkmes vēl bija, pie autovadītāja apliecības viņš tika deviņpadsmit gadu vecumā. “Un tad viņš bija tik laimīgs,” stāsta Rūdolfa mamma, “tā bija viņa lielākā vēlme.”
Būt saprastam kolēģu vidū
Šobrīd Rūdolfs ir tajā vecumā, kad cilvēks ikdienas gaitas sāk aizpildīt ar darbu. Lai gan cilvēks ar epilepsiju spēj strādāt pilnvērtīgi, šī slimība darba devējiem ievieš nepamatotas bailes. “Tas ir kā zīmogs pierē,” stāsta dēla mamma, “un tā ir ļoti liela sabiedrības kļūda.” Cilvēki nobīstas. Savukārt epilepsijas slimnieki arvien biežāk sāk noklusēt savu slimību. Un tad kolēģiem ir vēl lielāks pārsteigums, kad sākas lēkme, jo nav skaidrs, kā rīkoties. “Reiz Rūdolfa tētim darbā kolēģim sākās lēkme, un viņš uzreiz bija klāt pie šī cilvēka un palīdzēja.” Cilvēki, kuriem ir pieredze, zinās, ko darīt. Bet ja nav nepieciešamās zināšanas, vislabāk ir tās jau savlaicīgi pārrunāt. “Nevajag nobīties, jo tajā brīdī viņam nekas nesāp.” Ja ir notikusi lielā lēkme, tad vislabākais, ko var darīt, ir pagriezt uz sānu, palikt kaut ko zem galvas, lai nesavainotos un gaidīt piecas minūtes, pēc tam, ja nepieciešams, izsaukt mediķus. Piecu minūšu laikā parasti lēkmes pāriet, bet ja lēkme notiek vai nu pirmo reizi, vai, piemēram, uz ielas svešam cilvēkam, tad neatliekamā palīdzība ir jāsauc uzreiz.
Atcerēties uz mūžu
Kaut arī slimība izmainīja Rūdolfa ikdienu, viņš joprojām ir tik pat atraktīvs, domāt spējīgs un dzīvo pilnvērtīgi kā jebkurš cits jaunietis. Lai arī zāles ietekmēja dēla smadzeņu darbības attīstību, Rūdolfa mamma Vineta atzīst: “galvenais, ka ir iemācīts būt labam cilvēkam. To viņš ir vienmēr atcerējies.”
💜
Intervēja Linda Rasnača
