28/06/2026
IEKŠĒJAIS LĪDZSVARS - ATGRIEŠANĀS PIE AVOTA
Ārsts homeopāts – otolaringologs
Latvijas Homeopātu asociācija
Latvijas Otolaringologu asociācija
26/06/2026
IEKŠĒJAIS LĪDZSVARS - ATGRIEŠANĀS PIE AVOTA
IEVADS
Mīļie draugi!
Piedāvāju Jūsu uzmanībai piekto daļu no lekciju autorcikla “Cilvēks kā veselums”.
Iepriekšējās lekcijās mēs runājām par dažādiem veselības aspektiem.
Pirmajā lekcijā runājām par organisma signāliem un to, kāpēc nevajadzētu tos ignorēt.
Otrajā lekcijā runājām par ārsta un pacienta komunikāciju, par uzticēšanos un sadarbību dziedināšanās procesā.
Trešajā lekcijā pieskārāmies cilvēka patiesajai dabai un jautājumam, kas mēs patiesībā esam , un kas slēpjas aiz slimības simptomiem, diagnozēm un ikdienas dzīves pārbaudījumiem.
Ceturtajā lekcijā runājām par alerģiju kā zaudēta līdzsvara izpausmi un par organisma spēju atjaunināt šo līdzsvaru, atkal meklējot harmoniju ar apkārtējo pasauli.
Un tikai tagad, atskatoties uz visu līdzšinējo ceļu, kļūst skaidrs, ka patiesībā mēs visu šo laiku esam runājuši par vienu un to pašu.
Par cilvēka iekšējo līdzsvaru.
Par to neredzamo, bet ļoti reālo spēju, kas palīdz organismam pielāgoties, atjaunoties un saglabāt dzīvību nepārtraukti mainīgajā pasaulē.
Visas iepriekšējās lekcijas bija kā atsevišķi puzles gabaliņi.
Un tikai tagad tie sāk savienoties vienā veselumā.
Tāpēc šodien vēlos runāt ne tik daudz par atsevišķu slimību vai simptomu, bet par to, kas atrodas aiz tā visa - par cilvēka spēju saglabāt saikni ar savu iekšējo Avotu.
Stabīla un stipra veselība mūsu dzīvē ir viens no līdzsvara balstiem, bet tā nav dzīves galamērķis. Veselība ir kā labs ceļš mūsu dzīvē….
Pirms kāda laika man nācās pavadīt dažas dienas Kurzemē - klusā vietā, ko sauc par Līdumkalnu. Tur, vērojot lietu aiz loga, klausoties vēja brāzmas un raugoties uz ezeru, atmiņā atgriezās viens no manām mīļākajām japāņu dzejnieka dzejoļiem:
“Šeit reiz pils stāvējusi…
Lai man pirmais par to pastāsta
vecajā akā Avots.” (Macuo Basjo)
Pirmajā brīdī šķiet, ka šī haika ir par pili.
Taču, jo ilgāk tajā ieklausāmies, jo skaidrāk kļūst, ka dzejnieks patiesībā nerunā par pili.
Viņš runā par avotu.
Man šķiet, ka arī medicīnā mēs ļoti bieži skatāmies uz “pili”. Pils ir viss tas, ko mēs redzam - ķermenis, simptomi, diagnozes un diagnožu kodi, analīzes, slimības…..
Nenoliedzu - tas viss ir ļoti svarīgi.
Taču tā joprojām ir tikai “pils”, kas “šeit reiz stāvējusi….”.
Bet kur tad ir avots, un kāda lome tam ir mūsu dzīvē?
Mēs bieži ilgi pētām pils sienas, meklējam plaisas, skaitām akmeņus, labojam jumtu, ja vajag….
Taču dažkārt aizmirstam, ka neviena pils nevar pastāvēt ilgi, ja izsīkst avots, kas to reiz padarījis par dzīvu vietu.
Tieši tāpat ir ar cilvēku.
Mēs ārstējam simptomus, kontrolējam un uzlabojam analīzes, stiprinām organismu, un tas viss ir nenoliedzāmi nepieciešams.
Taču daudz retāk sev jautājam:
“Kas uztur manu dzīvības spēku?”
“Kas ir mans Avots?”
PAR PILI UN AVOTU
Mūsu dzīve ļoti līdzinās šai dzejnieka haikai.
Pils ir viss tas, ko mēs redzam.
Mūsu ķermenis, mūsu vecums, mūsu panākumi un neveiksmes, mūsu veselība un slimības.
Taču tas viss mainās un dažkārt ļoti strauji.
Un tad cilvēks sāk domāt:
“Kāpēc tas notika tieši ar mani?”
“Kāpēc es zaudēju veselību?”
“Kāpēc zaudēju spēku?”
Taču svarīgākais jautājums, ko mums vispirms jāuzdod sev:
“Vai mans avots joprojām plūst?”
Kas cilvēkā ir tas, kas, neskatoties uz visām pārmaiņām, joprojām cenšas uzturēt dzīvību?
Kas palīdz brūcei sadzīt?
Kas pēc slimības atjauno spēkus?
Kas liek sirdij pukstēt, plaušām elpot un organismam nepārtraukti meklēt zaudēto līdzsvaru?
Šo noslēpumu cilvēce mēģina saprast jau tūkstošiem gadu.
Es šo spēju simboliski saucu par Avotu, bet katrs to sauc citādi - ārsts runā par homeostāzi un pašregulāciju, fiziologs - par organisma adaptācijas mehānismiem, Cigun meistars - par dzīvības plūsmu, ticīgs cilvēks tajā saskata Dieva dāvāto dzīvības spēku…
Nosaukumi var būt dažādi, taču pati būtība nemainās.
Cilvēkā ir ielikta apbrīnojama spēja atjaunoties, pielāgoties un meklēt līdzsvaru.
Tieši šo spēju es šodien simboliski saukšu par Avotu.
Nevis tāpēc, ka tas būtu kāds atsevišķs brīnumorgāns vai noslēpumains mistisks spēks.
Bet tāpēc, ka tieši no šīs cilvēkā ieliktās pašregulācijas spējas nepārtraukti dzimst atjaunošanās, pielāgošanās un dzīvība.
Tieši par šo Avotu šodien arī vēlos ar Jums parunāt.
KĀ PLŪST IEKŠĒJAIS LĪDZSVARS?
Mēs bieži runājam par līdzsvaru tā, it kā tas būtu galamērķis. Sasniedzi to - un viss automātiski sakārtosies un, vēl vairāk, pats no sevis uzturēsies.
Taču dzīve tā nedarbojas.
Paskatieties dabā. Jūra viļņojas, vējš pūš, mākoņi peld debesīs, asinis kustās, elpa kustās, sirds pukst ritmiskā kustībā. Dzīvība nekad neapstājas.
Tieši tāpēc līdzsvars nav saistīts ar nekustīgumu.
Līdzsvars ir spēja saglabāt harmoniju kustībā.
CILVĒKS KĀ PROCESS
Mēs bieži domājam, ka cilvēks ir, jeb eksistē.
Taču patiesībā cilvēks nepārtraukti top.
Mēs bieži sakām:
“Es esmu tāds cilvēks.”
“Man ir tāds raksturs.”
“Mana veselība vienmēr ir bijusi tāda…”
Taču dzīve rāda ko citu.
Cilvēks nav sastindzis attēls.
Viņš ir dzīva plūsma.
Cilvēks un viss, kas notiek viņā, ir nepārtraukts process.
Katru sekundi mūsu organismā kaut kas mainās. Atjaunojas šūnas, pārveidojas nervu sistēma, pielāgojas imūnā sistēma, mainās domas, mainās attieksme un vērtības. Mainās arī mūsu attiecības ar pasauli. Un līdz ar to maināmies arī mēs paši.
Tāpēc cilvēku nevar saprast tikai pēc vienas fotogrāfijas, tāpat kā par upi nevar spriest, vienu mirkli raugoties tās plūdumā.
Tieši tāpat notiek ar veselību.
Arī tā nav vienkārši sastindzis stāvoklis.
Veselība - dzīvs process, kas nepārtraukti dzimst no jauna.
KAS IR PATIESĪBĀ VESELĪBA?
Pasaules Veselības organizācija veselību definē daudz plašāk par slimības neesamību.
Un dzīve to apstiprina.
Cilvēkam var būt ideālas analīzes un tukša sirds.
Var nebūt diagnozes un vienlaicīgi nebūt spēka dzīvot.
Un otrādi - var būt smaga hroniska slimība un vienlaikus milzīgs dzīvesprieks.
Tāpēc veselība nav galamērķis vai ideāls stāvoklis, kuru reiz sasniedz un pēc tam uz visiem laikiem saglabā.
Veselība ir cilvēka spēja dzīvot, pielāgoties, atjaunoties un saglabāt sevī Dzīves plūdumu.
Lai, neskatoties uz visām dzīves pārmaiņām, cilvēks vienmēr varētu atgriezties pie sava centra.
Uz savām mājām.
Pie sava Avota.
KUR PAZŪD ENERĢIJA?
Pacienti man bieži jautā:
“Dakter, kā man iegūt vairāk enerģijas?
Varbūt ir kādas zāles, vitamīni vai uztura bagātinātāji, kas palīdzētu?”
Tad es bieži mēģinu pagriezt mūsu sarunu citā virzienā un uzdodu pretjautājumu:
“Bet sakiet, kur Jūsu enerģija ik dienu aizplūst?”
Jo dažreiz svarīgāk nav meklēt veidu, kā iegūt vēl vairāk spēka.
Daudz svarīgāk ir saprast, kāpēc mēs tik ātri zaudējam to spēku, kas mums jau ir dots.
Enerģiju patērē ne tikai fizisks darbs.
To patērē hroniska spriedze, neatrisināti konflikti, bailes, aizvainojumi, dzīve nepārtrauktā steigā, bezjēdzīga cīņa ar sevi, ar citiem un dažreiz pat ar visu pasauli.
Klasiska sūdzība manu pacientu vidū ir:
“Dakter, visas manas problēmas ir no darba. Tiklīdz aiziešu no darba, viss pāries.”
Reiz kāda paciente bija patiesi pārsteigta, kad pēc vairākiem mēnešiem satikāmies atkārtoti. Viņa jau gandrīz pusgadu bija prom no darba, pietiekami gulēja un dzīvoja daudz mierīgāk. Taču enerģijas nebija kļuvis vairāk. Dažos brīžos tās bija pat mazāk nekā iepriekš.
Kāpēc?
Tāpēc, ka aiziešana no darba pati par sevi vēl neatjauno iekšējo līdzsvaru.
Mieram nav nekas līdzīgs ar bezdarbību.
Tas pats atpūta nav tas pats, kas attīstība.
Un veselība nekad neveidojas no pasīvas gaidīšanas.
Ja cilvēks vienkārši pārtrauc vienu dzīves posmu, bet neizveido citu - ar kustībām, elpošanu, ikdienas ritmu, mērķi, prieku un rūpēm par savu organismu - dzīvības spēks pats no sevis nepieaug.
Organisms nav akumulators, kuru pietiek vienkārši nolikt malā, lai tas uzlādētos.
Tam nepieciešams kustēties, elpot, atjaunoties, atbrīvoties no liekā, lai redzētu dzīvē jēgu.
Un, kas ir ļoti svarīgs, pašam cilvēkam aktīvi piedalīties savas veselības pamata veidošanā.
Cilvēku nenogurdina pats darbs.
Cilvēku nogurdina pretošanās dzīvei.
Un tāpēc mēs bieži meklējam ātru risinājumu - brīnumtableti, brīnumprocedūru, kādu metodi, ārstu vai dziednieku, kas mūsu vietā atjaunos līdzsvaru.
Taču šeit slēpjas viena no lielākajām ilūzijām.
Neviena tablete nevar mūsu vietā izgulēties.
Neviens ārsts vai dziednieks nevar mūsu vietā sākt pareizi elpot.
Neviens vingrojums nedos rezultātu, ja to izpilda tikai vienreiz mēnesī.
Neviens nevar mūsu vietā dzīvot.
Gan Cigun, gan Primaristika, gan mūsdienu fizioloģija māca vienu un to pašu.
Dzīvības spēks neveidojas no brīnumiem.
Tas veidojas no ikdienas.
Tas pieaug no ikdienas rūpēm par sevi, no nelieliem, bet regulāriem soļiem - no regulārām kustībām, apzinātas elpošanas, klusuma brīžiem, lūgšanas vai meditācijas, kvalitatīva miega un ikdienas izvēles rūpēties par savu organismu.
Tāpēc es saviem pacientiem bieži saku:
“Negaidiet, ka veselība atnāks pie Jums pati.
Katru dienu speriet vismaz vienu mazu soli tai pretī!”
Pats katru dienu cenšos mācīties to pašu, ko rekomendēju Jums, mīļie pacienti.
Arī es vēl neesmu nonācis galamērķī un esmu ceļā, jo katru dienu mācos sadarboties ar savu organismu. Arī man katru dienu no jauna jāizvēlas kustēties, elpot, domāt, lūgt, mīlēt un dzīvot saskaņā ar tiem principiem, par kuriem stāstu Jums.
Mīļie draugi!
Mēs ikdienā ieguldām naudu īpašumos, automašīnās un tehnoloģijās. Taču visdrošākā investīcija ir tā, ko veicam savā organismā.
Jo procentus no šīs investīcijas mēs saņemam katru nākamo dzīves dienu.
Veselība nav dāvana, kuru var gaidīt un saņemt gatavā veidā.
Veselība ir attiecības, un vispirms ar sevi.
Tāpat kā jebkuras attiecības, tās prasa mūsu laiku, uzmanību un līdzdalību.
Ārsts nevar nodzīvot pacienta dzīvi viņa vietā. Tāpat kā treneris nevar noskriet maratonu sportista vietā.
Es kā ārsts varu iet Jums līdzās, varu skriet pacientam blakus, ar savu piemēru un mīlestībā.
Varu iedrošināt.
Varu dalīties pieredzē.
Varu parādīt ceļu.
Bet pirmo un tālākus regulārus soļus vienmēr vajadzētu spert pašam cilvēkam.
SAULGRIEŽU STĀSTS
Tikko mēs piedzīvojām un nosvinējām Saulgriežus. Un jau šodien, rakstot šīs rindas, skaidri apzinos: dienas kļūst mazliet īsākas, bet naktis - mazliet garākas.
Un tomēr sirdī valda miers.
Jo daba nebaidās no pārmaiņām.
Tā zina, ka viss plūst, viss mainās un viss atgriežas savā laikā.
Kā iemūžināja Laimonis Vāczemnieks:
“Un atkal zilā vakarā
Dzied birzī lakstīgala.
Viss nāk un aiziet tālumā,
Un sākas viss no gala…”
Tā ir viena no dziļākajām dabas gudrībām.
Ja nebūtu nakts, mēs līdz galam nesaprastu dienu.
Ja nebūtu ziemas, mēs tik ļoti nepriecātos par pavasari.
Ja nebūtu grūtību, mēs, iespējams, nekad pilnībā nenovērtētu mieru un atpūtu.
Saulgrieži mums atgādina, ka līdzsvars nav nekustīgs, sastindzis stāvoklis. Tas ir dzīvs ritms, kurā cilvēks atkal un atkal atgriežas pie sava Avota.
NOBEIGUMS
Mīļie draugi!
Kā Jūs domājat - vai veselības noslēpums patiešām slēpjas mēģinājumā pēc iespējas ilgāk saglabāt savu “pili”?
Taču visas pilis kādreiz sabrūk.
Mainās mūsu ķermenis.
Mainās mūsu dzīve.
Maināmies arī mēs paši.
Taču kaut kas paliek - kaut kas dziļāks, klusāks, dzīvāks.
Kā avots vecajā akā.
Un varbūt tieši veselība ir cilvēka spēja nezaudēt saikni ar šo Avotu.
Ar to vietu sevī, kur jau kopš ieņemšanas brīža ir ielikta dzīvības sēkla, kur mājo miers, kur dzimst mīlestība un kur joprojām plūst Dzīvība.
Jo upe nepārstāj būt upe tāpēc, ka tai ceļā gadās akmeņi. Tā ir upe tāpēc, ka tā turpina plūst. Un arī cilvēks nekļūst par cilvēku tad, kad sasniedz kādu iedomātu pilnību.
Viņš kļūst par cilvēku ikreiz, kad atkal atrod ceļu uz savām mājām. Pie sava Avota.
Veselība nav vieta, kurā mēs nonākam.
Tā ir ceļš, pa kuru mēs katru dienu atgriežamies pie sava Avota.
Vienkārši tā. ☀️💛🤗
Mīlestībā -
Jūsu dr. Pāvels
23/06/2026
Mīļie draugi!
Brīdināju Jūs jau pašā sākumā: šis nav viegls raksts.
Ja meklējat ātru atbildi uz jautājumu: “Vai homeopātija darbojas vai nedarbojas?”, tad šeit to neatradīsiet.
Ja meklējat kārtējo strīdu starp homeopātiem un viņu oponentiem, arī to šeit neatradīsiet.
Šis rakstam ir daudz dziļākā jēga.
Un šis nav tik daudz par homeopātiju, cik par cilvēka domāšanu, medicīnu un pašu dziedināšanas jēdzienu.
Kā ārsts ar gandrīz četrdesmit gadu pieredzi klasiskajā medicīnā, terapijā, ķirurģijā, otolaringoloģijā un homeopātijā es arvien biežāk sastopos ar sajūtu, ka daudzas diskusijas par medicīnu notiek dažādās nometnēs.
Viena puse runā par analīzēm, pētījumiem, statistiku un vadlīnijām.
Otra puse runā par cilvēku, viņa pieredzi, dzīves stāstu un iekšējo pasauli.
Un bieži vien abas puses ir pārliecinātas, ka runā par vienu un to pašu.
Profesora JOZEFA ŠMITA raksts mani uzrunāja tieši tāpēc, ka viņš mēģina paskatīties uz medicīnu dziļāk, pamatīgāk.
Nevis uz to, kura medicīnas sistēma ir “pareizā”, bet uz to, kādi domāšanas veidi vispār ir veidojuši Eiropas medicīnu kopš Senās Grieķijas laikiem.
Vai es piekrītu autoram visā? Droši vien nē.
Vai šis raksts ir vērtīgs? Neapšaubāmi.
Jo tas liek domāt. Un mūsdienās tas jau ir ļoti daudz.
Tāpēc aicinu Jūs nesteigties.
Lasiet lēnām. Ja kādā brīdī rodas vēlēšanās apstāties, padzert tēju vai kafiju un pārdomāt izlasīto - dariet to no tīrās surdsapziņas, tas ir pilnīgi normāli. Ar mani notika tieši tas pats.
Lai interesanta lasīšana!
Jūsu - dr. Pāvels
——————————————————————
“TRĪS SPĒCĪGAS DOMĀŠANAS TRADĪCIJAS, KAS IR HOMEOPĀTIJAS PAMATĀ”
Dr. Med. Jozefs Šmits
Oriģināls:https://epub.ub.uni-muenchen.de/109055/1/s-0043-1775814.pdf
Ar vēsturiskas, klasiskās filoloģijas un filozofiskas pieejas palīdzību šajā rakstā tiek parādīts, ka homeopātija balstās uz trim spēcīgām domāšanas tradīcijām, kuru saknes meklējamas Senās Grieķijas pirmssokrātiskajā laikmetā. Pēc būtības tā, šķiet, sastāv no tā, ko varētu saukt par lógos-, hómoion- un iásthai-domāšanu - proti, domāšanu racionalitātes, līdzības un dziedināšanas kategorijās.
Pretstatā tam mūsdienu medicīna parasti turas tikai pie vienas no šīm tradīcijām, noliedzot pārējās, un šis ceļš ir pilns ar riskiem un blakusparādībām. Pārsvarā akadēmiska medicīna tiek noteikta ar pirmā veida racionalitāti, kura ģenealoģiski izriet no ekonomikas loģikas un tādēļ ir ar to savietojama; tās pārsvars moderno sabiedrību veselības aprūpes sistēmās nemitīgi pieaug.
Tomēr homeopātiju nav iespējams pietiekami pilnīgi un objektīvi saprast, neņemot vērā arī citas domāšanas formas, uz kurām tā balstās: līdzības principu visaptverošā nozīmē un senās zināšanas par dziedināšanu katarses tradīcijās.
Tā kā homeopātija savā būtībā sastāv no šīm trim sastāvdaļām, tai pastāvīgi var būt nepieciešams dinamisks līdzsvars starp visiem trim balstiem. Mēģinājumi pieiet homeopātijai tikai vienā no šiem skatpunktiem neļauj izprast tās būtību un noved pie sagrozījumiem vai karikatūrām par to, kāda homeopātija sākotnēji tika iecerēta.
Atslēgvārdi: medicīnas vēsture, medicīnas teorija, zināšanu vēsture, homeopātija, filozofija.
IEVADS
Savā garajā un ērkšķainajā ceļā no XVIII. līdz XXI. gadsimtam homeopātija ir sastapusies ar daudziem šķēršļiem - ideoloģiskiem, institucionāliem un finansiāliem, un tos pārvarējusi, lai beidzot ieņemtu cienījamu vietu daudzu pasaules valstu veselības aprūpes sistēmās.
Tomēr vislielākais drauds tai sāka parādīties tikai pēdējās desmitgadēs, paliekot nemanāms lielākajai daļai gan tās atbalstītāju, gan kritiķu. Protams, šodien visi pievērš uzmanību straujajām sociāli ekonomiskajām, politiskajām un zinātniskajām pārmaiņām modernajās sabiedrībās — no sekularizācijas, racionalizācijas un globalizācijas līdz sociālajiem tīkliem, mākslīgajam intelektam un gēnu inženierijai.
Taču, lai apzinātos arī to, kas līdz ar šiem šķietamajiem sasniegumiem zūd cilvēka kultūrā, ir nepieciešams atkāpties vēsturē un saprast, kādām dzīves un domas dimensijām, piemēram, homeopātijas gadījumā, vēl bija pieeja tās pamatlicējam Samuelam Hānemanam.
Šī darba galvenā tēze ir tāda, ka homeopātija savā pamatā balstās uz trim spēcīgām domāšanas tradīcijām. Visas tās ir radušās Senajā Grieķijā pirmssokrātiskajā laikmetā, taču modernajās sabiedrībās viena no tām - “logos-domāšana” - ir ieguvusi arvien lielāku pārākumu, ja ne pat ekskluzivitāti, uz abu pārējo - “hómoion-“ un “iásthai-domāšanas” - rēķina.
Kā vēlāk tiks parādīts, termins lógos attiecas uz sava veida bezpersonisku racionalitāti, kas raksturīga monetarizētām sabiedrībām; hómoion - uz domāšanu pēc analoģijām un saitēm, kas balstītas līdzībā; bet iásthai - uz domāšanas veidu, kas ir izšķiroši svarīgs praktiskajai dziedināšanas mākslai.
Lai gan homeopātija radās un veidojās laikā, kad izglītoti ārsti un pacienti vēl bija pazīstami ar plašu seno tradīciju loku, šodienas zinātniskās racionalitātes reducēšana uz kvantitatīviem rādītājiem, reproducējamību, standartizējamību utt. neļauj saprast homeopātijas būtību. Tādēļ akadēmiskie uzbrukumi vai aizstāvības bieži vien ir tikai nožēlīga karikatūra par to, kāda homeopātija, kā pašregulējošā sistēma, sākotnēji tika iecerēta.
Lai homeopātiju saprastu, praktizētu un attīstītu arī šodien tās patiesajā nozīmē un kultūras kontekstā, kā arī lai novērstu tās nozīmes zaudēšanu un aizmirstību, vairāk nekā jebkad ir nepieciešama detalizēta izpratne par tās intelektuālajām saknēm.
Galu galā šeit piedāvātās jaunās kategorijas, kas balstītas nopietnā filoloģiskā, vēsturiskā un filozofiskā pētījumā, var izrādīties noderīgas arī daudzu citu mūsu laika fundamentālu, universālu un eksistenciālu problēmu risināšanā.
1. PRINCIPS: LOGOS-DOMĀŠANA
Domāšanas forma, kas šodien pasaulē nepārprotami dominē - ar visiem tās riskiem un negatīvajām sekām, aizsākas VI. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Senajā Grieķijā nostiprinājās monetarizācija. Turpmāk tā tiks saukta par “logos-domāšanu”.
VII. gadsimta pirms mūsu ēras beigās tiešā grieķu koloniju tuvumā, mūsdienu Turcijas rietumu piekrastē - Līdijā - tika kaltas pirmās pasaulē monētas. Sākotnēji tās tika izgatavotas no elektrona - mainīga zelta un sudraba sakausējuma, kas tur tika iegūts lielos daudzumos.
Grieķi ātri pārņēma šo izgudrojumu un sāka kalt savas sudraba monētas. Tādējādi VI. gadsimtā pirms mūsu ēras liela daļa Lielās Grieķijas - no Jonijas piekrastes līdz Dienviditālijai un Sicīlijai - sastāvēja no pilnībā monetarizētām polisām jeb pilsētvalstīm.
Tieši šajā īpašajā periodā, VI. gadsimtā pirms mūsu ēras, pasaule piedzīvoja tā parādīšanos, ko mēs šodien saucam par “racionālo domāšanu”, pretstatā mitoloģiskajai domāšanai. Un, kas ir ļoti svarīgs, tas notika pirmo reizi un unikālā veidā visā pasaules mērogā.
Jaunais racionālais skatījums uz pasauli bija bezprecedenta, tāpat kā naudas pamatfunkcijas: maiņas līdzeklis, maksāšanas līdzeklis, vērtības mērs, pirktspējas saglabāšanas līdzeklis, kā arī tās vispārēja atzīšana, ekskluzivitāte un valsts sankcionējums.
Jāņem vērā, ka Homēra laikmetā, pirms VII. gadsimta pirms mūsu ēras, preču apmaiņa notika pilnīgi bez naudas - tikai personiskas dāvanu apmaiņas vai kolektīvas upurvelšu sadales veidā. Tomēr tālā tirdzniecība ar Tuvajiem Austrumiem - Ēģipti un Babiloniju - jau zināmā mērā izmantoja sudraba gabalus, kuri gan, tā kā tie nebija kaltas monētas, bija jāsver.
Tādējādi monētu aprite kļuva par sava veida kvantu lēcienu cilvēces intelektuālajā vēsturē.
Kaltu monētu gadījumā to maiņas jeb naudas vērtība - tas ir, tas, ko par tām var iegūt tirgū, - vairs nav identiska to lietošanas vērtībai jeb materiāla vērtībai. Tā tiek noteikta vienīgi ar kalto zīmi. Līdz ar to tā balstās nevis dabā - phýsis -, bet konvencijā jeb likumā - nómos, kā vēlāk, IV. gadsimtā pirms mūsu ēras, skaidroja Aristotelis.
Šī atšķirība prasīja un vienlaikus veicināja vispārēju abstrakciju: pāreju no jutekliski uztveramām dzīves pasaules īpašībām uz ideju par visur klātesošu, tīri garīgu vērtību vai būtību.
Šis abstrakcijas akts, ko ik dienas veica visi tirgus dalībnieki, drīz vien sāka šķist pašsaprotama sociāli ekonomiskās pasaules sastāvdaļa. Tādēļ tam noteikti bija jāietekmē arī pirmo Rietumu filozofu domāšana. Patiesi, visas jaunās naudas īpašības var atrast tieši tur: viendabīgumu, bezpersoniskumu, universālumu, bezrobežainību, abstraktumu utt.
Pirmās līdz mums nonākušās Rietumu filozofiskās koncepcijas radās Milētā - kādreizējā vadošajā tirdzniecības pilsētā Jonijas piekrastē, kas VI. gadsimtā pirms mūsu ēras viena no pirmajām kļuva pilnībā monetarizēta. Tieši tur tajā laikā darbojās Taless, Anaksimandrs un Anaksimens.
Vispirms Taless izvirzīja monistisku tēzi, ka ūdens - hýdor - varētu būt pirmais un vienīgais elements. Viņa skolniekam Anaksimandram visa esošā avots bija mūžīgais apeirons - nenosakāmais.
Savukārt viņa pēctecim Anaksimenam viss radās no nemateriāla, bezgalīga un bagāta gaisa - aēr - sabiezēšanas vai retināšanās, gaisa, kas visu satur kopā.
Ņemot vērā plašo parādību spektru, šo pirmo racionālās domāšanas liecību kopīgā iezīme ir pretintuitīva abstrakta, bezpersoniska principa postulēšana, kas atrodas visa pamatā - it kā polisas monetarizācijas projekcija uz kosmosu.
Ksenofans, dzimis Kolofonā - citā monetarizētā polisā uz ziemeļiem no Milētas - pēc izsūtījuma un pārcelšanās uz Eleju, monetarizētu polisu Kampānijā, Dienviditālijā, VI. gadsimta pirms mūsu ēras beigās sludināja abstraktu Dievu. Atšķirībā no antropomorfajiem dievu tēliem pie Homēra un Hēsioda, šis Dievs nemaz nav līdzīgs cilvēkiem, tomēr ar sava noús - gara jeb prāta - palīdzību pārvalda visu.
Pitagors piedzima Samā, salā pie Jonijas piekrastes, bet VI. gadsimta pirms mūsu ēras beigās pārcēlās uz Krotonu - vēl vienu pilnībā monetarizētu grieķu polisu Kalabrijā, Dienviditālijā. Viņa skolnieki, īpaši Filolajs V. gadsimtā pirms mūsu ēras, mācīja paradoksālu doktrīnu: skaitlis - arithmón - ir visa esošā būtība; skaitļi ir pašas lietas, un pat dabas parādības rodas no skaitļiem.
Hērakleits no Efesas - monetarizētas polisas Jonijā, uz ziemeļiem no Milētas - V. gadsimta pirms mūsu ēras sākumā tieši izvirzīja jautājumu par visa savstarpēju apmaiņu ar uguni - “līdzīgi kā preces ar zeltu”. Viņam kosmoss bija mūžīga dzīva uguns, kas tiesās visu. Viss notiek saskaņā ar logosu.
Dvēselei ir logoss, kas pats sevi rada. Gudrs ir tikai viens - saprast domu, kas spēj pārvaldīt visu visos aspektos. Šeit logoss nozīmē to, kas notur pasauli kopā tās apslēptajās krokās, vai drīzāk - šī principa izziņu.
Parmenīds, visticamāk, vispirms mācījās pie Anaksimandra Milētā, bet vēlāk devās uz Eleju Kampānijā, lai mācītos pie Ksenofana - Jonijas filozofa, kurš tur bija ieradies pirms viņa. Tur V. gadsimta pirms mūsu ēras sākumā Parmenīds pieprasīja: “Spriediet pēc logosa!”
Viņam patiesība bija tajā, ka domāšana - noeín - un esamība - eínai - ir viens un tas pats - tó autó. Esamība šeit tiek domāta kā vienots veselums: kaut kas neiznīcīgs, viendabīgs, pilnīgs un bezmērķīgs.
Šeit epistemoloģiskā šķirtne starp absolūta mentālo abstrakciju, no vienas puses, un juteklisko pasauli, no otras puses, sasniedz savu kulmināciju. Parmenīdam bija milzīga ietekme uz Platonu un visu Rietumu filozofiju.
Līdz ar Anaksagora parādīšanos - viņš dzimis Klazomenās, monetarizētā Jonijas polisā netālu no Kolofonas - pēc bēgšanas no persiešiem V. gadsimtā pirms mūsu ēras filozofija beidzot nonāca Atēnās. Tomēr viņa mācību par to, ka noús pārvalda visu, atēnieši uztvēra tikpat negatīvi kā viņa skolnieku Arhelaja un Sokrāta meklējumus pēc “vienīgās pareizās monētas” - mónon tó nómisma orthón -, pret kuru būtu jāapmaina viss pārējais, proti, saprātīgums - phrónesis.
Līdz tam pirmssokrātiskie filozofi pastāvīgi darbojās autoritāros režīmos, tādos kā Milēta, Efesa, Sama vai Kolofona, kur jaunā universālā naudas vara spilgti un nepārprotami izpaudās valdnieka tirāna personā.
Taču Atēnās, kas par demokrātiju kļuva tikai Kleistena laikā 508. gadā pirms mūsu ēras, jaunā logos-domāšana sastapās ar pretestību - īpaši tādēļ, ka demokrātijai jābalstās uz savu pilsoņu brīvprātīgu saliedētību. To, visticamāk, nodrošina kopīgi mīti, tradīcijas un vērtības, nevis abstrakta logos-domāšana, kas tikai baro katra indivīda egoismu.
Lai novērstu ateismu - asebeia - un jaunatnes samaitāšanu, Anaksagoram un Sokratam tika piespriests nāvessods.
Tomēr konvenciju relativizācija, kas nāca kopā ar jauno logos-domāšanu, ilgi nebija jāgaida. Kā jaunā sofistu biznesa modeļa pārstāvi, kuri par maksu mācīja jauno logosu, var minēt Protagoru no Abdērām Trāķijā. Viņš V.gadsimtā pirms mūsu ēras Atēnās mācīja, ka visu lietu mērs - metron - ir cilvēks, jeb anthrōpos.
Absolūtā šķirtne starp esamību un parādību tagad tika nosodīta kā konstrukcija un nodota dekonstrukcijai un subjektīvai rekonstrukcijai bagātās jaunās elites rokās.
Galu galā ar Platonu un Aristoteli IV. gadsimtā pirms mūsu ēras visa pirmssokrātiskā filozofija tika apstrādāta un integrēta klasiskā kanoniskā formā, kas veidoja un noteica Rietumu pasaules domāšanu līdz pat mūsdienām.
Mīļie draugi!
Šeit, uzreiz pēc 1. principa, kā arī uzreiz zem 2. un 3. principiem, ielikšu savus īsus komentārus:
Lasot šo nodaļu, man gribējās sev un lasītājiem atgādināt vienu svarīgu lietu - autors nekritizē zinātni. Un arī es nekritizēju zinātni. Tieši pretēji - visa mana medicīniskā izglītība un ikdienas darbs balstās zinātniskā domāšanā.
Tomēr zinātne nav vienīgais instruments, ar kuru cilvēks sastop dzīvi.
Mikroskops ir taču brīnišķīgs instruments!
Taču ar mikroskopu nevar izmērīt mīlestību tā pat, ka ar datortomogrāfiju nevar noteikt cerību, un ar laboratorijas analīzēm nevar pilnībā aprakstīt cilvēka ciešanas.
Jo vairāk medicīna kļūst precīza, jo svarīgāk ir atcerēties, ka tās centrā joprojām atrodas dzīvs cilvēks, nevis tikai pliki dati par viņu.
/dr. Pāvels/
….raksta turpinājums:
2. PRINCIPS: HOMOION-DOMĀŠANA (līdzības princips)
Līdzās šai naudas virzītajai logos-domāšanas formai vienmēr ir pastāvējis arī cits spēcīgs domāšanas veids, kuru turpmāk sauksim par homoion-domāšanu.
Tas, ka līdzīgas, radniecīgas un tuvas lietas pievelkas cita pie citas, ir draudzīgas, saistītas un bauda savstarpēju kopību, kamēr atšķirīgas un svešas lietas viena otru atgrūž vai pat uztver naidīgi, ir novērojums, kas bijis pazīstams ikvienam arhaiskajam cilvēkam.
Patiesībā atšķirība starp vienādo un nevienādo, starp savējo un svešo, kā arī atbilstošā iekļaušanas un izslēgšanas sociālā prakse, ir viens no vissenākajiem cilvēces orientācijas un kārtības principiem.
Grieķu kultūrā dzimtas saites un rituālos, kopienas vienmēr bija ļoti nozīmīgas. Tādēļ vārds phíloi („draugi”) sākotnēji un galvenokārt apzīmēja radiniekus (syggeneís).
Tikai pirmssokrātiskie filozofi pirmo reizi mēģināja šo pazīstamo, bet vienlaikus grūti definējamo piederības sajūtu starp radniecīgām lietām pārvērst filozofiskā principā - proti, formulēt to kā homoion–homoion principu.
Hómoios (vai homoiótēs, līdzība) šeit nozīmē formas, izskata, kontūru un īpašību līdzību - tātad kvalitatīvu vienādību. Savukārt ísos norāda uz kvantitatīvu vienādību - vienādu spēku, varu, godu, izmēru vai daudzumu.
“Hómoios” drīzāk ir ģeometriska vienādība, savukārt “ísos” - aritmētiska vienādība.
Tomēr jēdziens “vienāds” iegūst jēgu tikai pretstatā savam pretējam jēdzienam - nevienādībai.
Tādēļ dabas parādību izskaidrošanai bija jāņem vērā abi papildinošie principi:
1. hómoion–homoío (līdzīgais tiecas pie līdzīgā),
2. enantíon–enantío (pretējais attiecas pret pretējo).
Kamēr līdzīgo draudzība tika uzskatīta par dabisku lietu kārtību, atšķirīgu būtību vienotība tika skaidrota ar kāda īpaša spēka darbību.
Milētas filozofiem - Talesam, Anaksimandram un Anaksimenam, kā arī pitagoriešiem Krotonā VI. gadsimtā p.m.ē. līdzības princips vēl nebija galvenais izpētes objekts.
Pirmais filozofs, kurš tam pieskārās, bija Hērakleits no Efesas. V. gadsimtā p.m.ē. viņš rakstīja, ka nemirstīgā dvēsele pēc ķermeņa nāves „atgriežas pie sev radniecīgā” (prós tó hómogenés), visticamāk, domājot pirmatnējo uguni.
Sistemātiska līdzības principa izmantošana fizikā un izziņas teorijā sākās tikai ar Parmenīdu Elejā V. gadsimtā p.m.ē.
Viņa dialektikā starp vienādo un nevienādo absolūtajā esamības un patiesības sfērā dinamiskajam principam hómoion prós hómoion nav vietas.
Savukārt viedokļu un šķituma pasaule sastāv no pretstatiem, kuri viens otru izslēdz. Tie nevar pilnībā saplūst, bet tikai sajaukties, tādējādi radot iluzoru pasauli.
Lai dažādie elementi tomēr apvienotos, nepieciešama visuvarena dieviete jeb daimons.
Tikai nāve ļauj šo piespiedu sajaukumu izšķīdināt un atgriezties pie sev radniecīgā.
Empedokls no Akragasas Sicīlijā V. gadsimtā p.m.ē. izveidoja daudz dzīvāku pasaules ainu nekā Parmenīds.
Viņa pasaulē elementi tiecas cits pie cita, mīl viens otru, priecājas par savstarpējo tuvību un iesaistās saprātīgā mijiedarbībā.
Par diviem visaptverošiem spēkiem viņš pasludināja:
* Mīlestību (philótēs),
* Nesaticību (neîkos).
Draudzība savieno visus elementus - gan līdzīgos, gan atšķirīgos.
Naids šķir, taču tikai atšķirīgos.
Līdzīgie nevar būt viens otram naidīgi, jo tas nozīmētu pašnaidu.
Mīlestības valdīšanas laikā viss apvienojas vienotībā.
Nesaticības valdīšanas laikā šī vienotība sabrūk.
Starp atšķirīgajiem rodas konflikti, bet mīlestība ir spiesta aprobežoties tikai ar līdzīgo savstarpējo pievilkšanos - sava veida pašmīlestību.
Tomēr šāds stāvoklis nozīmētu Visuma sairšanu tā pamatelementos, katram saplūstot pašam ar sevi.
Atsevišķas būtnes var pastāvēt tikai tādēļ, ka vienlaikus darbojas gan Mīlestība, gan Nesaticība.
No vienas puses, Nesaticība tās atdala no kosmiskās vienotības, bet no otras puses, Mīlestība uztur tās kopā kā vienotu veselumu.
Anaksagors no Klazomenām, kurš, kā jau minēts, V. gadsimtā p.m.ē. ienesa Jonijas apgaismību Atēnās, postulēja bezgalīgu īpašību daudzumu.
Sākotnēji viss atradās vienā kopīgā maisījumā - „viss bija kopā”. Pēc tam nous (kosmiskais prāts) izraisīja šajā maisījumā virpuļveida kustību (perihorēsis), kuras rezultātā līdzīgais sāka atdalīties no līdzīgā.
Saskaņā ar principu „vienādais pie vienādā” notika arvien smalkāka diferencēšanās, līdz izveidojās līdzsvars starp sadalīšanos un apvienošanos, rašanos un izzušanu.
Kosmoss radās pēc principa „saistītās lietas apvienojas”.
Tomēr, atšķirībā no Empedokla, šo procesu neizraisīja vēlme vai mīlestība, bet gan ārējs spēks - “nous”.
Tā tad, “nous” visu sakārto, taču Anaksagors nepaskaidroja, kā tieši tas notiek.
Kamēr Empedokls un Anaksagors vēl pieņēma daudzu īpašību pastāvēšanu, atomisti Leikips un Dēmokrits V. gadsimtā p.m.ē. postulēja bezgalīgu daļiņu daudzumu tukšā telpā.
Šīs daļiņas bija kvalitatīvi identiskas un atšķīrās tikai pēc formas un lieluma.
Katrs atoms tika uzskatīts par viendabīgu, nedalāmu, neiznīcīgu un nemainīgu - līdzīgi Parmenīda esamībai.
Tas, ko mēs uztveram kā rašanos, pārmaiņas vai izzušanu, patiesībā ir tikai atomu savienošanās un atdalīšanās.
Šeit pirmo reizi fiziskais monisms tika pamatots ar “homoion–homoion principu”.
Visiem atomiem jābūt kvalitatīvi vienādiem, jo tikai vienāds var iedarboties uz vienādu.
Tomēr principu, ka vienādais rada vienādo, atomisti mēģināja izskaidrot mehāniski - piemēram, ar dažādu graudu sijāšanu vai jūras viļņu izmestiem akmeņiem.
Vienāda lieluma un formas akmeņi reaģē uz vienu un to pašu mehānisko iedarbību vienādi, tādēļ mazie sakrājas kopā ar mazajiem, bet lielie - ar lielajiem. Šeit vairs nav runas par pievilkšanos vai radniecību.
Atomistu pasaulē kustības cēloņi ir tikai spiediens un trieciens.
Hipokrata skolā, kas V. gadsimtā p.m.ē. tika veidots Kosas salā un apvieno dažādu autoru un skolu darbus, organisma rašanās, augšanas, uztura un uzbūves procesi pārsvarā tiek skaidroti saskaņā ar “homoion–homoion principu”.
Tomēr daļēji tiek izmantots arī enantion–enantion princips, un tas nav pretrunā.
Jo līdzīgo draudzība un pretstatu savstarpējā cīņa viena otru neizslēdz.
Tur, kur sastopami pretstati, piemēram, siltais un aukstais vai mitrais un sausais, terapijā tiek izmantots princips: “Pretējais ārstē pretējo”
(tá enantía tón enantíon estín iémata).
Savukārt attīrošo līdzekļu darbība tiek skaidrota saskaņā ar homoion principu.
Farmakons pievelk sev to, kas pēc dabas ir tam visradniecīgākais (autó katá phýsin málista), un izvada to ārpus organisma.
Sofistu vidū V. gadsimtā p.m.ē. homoion–homoion princips kļuva arī par epistemoloģiskā relatīvisma pamatu.
Piemēram, Protagors pasludināja cilvēku par visu lietu mēru un uzskatīja, ka katram cilvēkam jāmīl savējais, sev radniecīgais, saistītais un līdzīgais: tó hómoion tó homoío hedý, jeb “līdzīgais ir patīkams līdzīgajam”.
Tādējādi tika veicināts jauns individuālisma veids.
Mans 2. principa komentārs:
Mīļie draugi!
Šī nodaļa, manuprāt, ir viena no interesantākajām!
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ļoti daudz kas tiek izskaidrots caur skaitļiem, taču cilvēks joprojām domā arī tēlos, līdzībās un asociācijās.
Māte bieži intuitīvi jūt savu bērnu.
Pieredzējis ārsts dažkārt pamana kaut ko tādu, ko vēl nespēj atklāt izmeklējumi.
Mākslinieks, dzejnieks un komponists pasauli uztver caur jūtām un līdzībām.
Noteikti līdzības princips nav tikai medicīnas jautājums.
Tas ir viens no cilvēka, un pat cilvēces dabiskajiem veidiem, kā viņš/tā orientējas pasaulē.
Protams, ar līdzībām vien nepietiek.
Taču arī dzīve nav ierobežota tikai ar formulām un vadlīnijām.
Gudrība, iespējams, sākas tur, kur abas šīs pasaules spēj satikties.
/dr. Pāvels/
….raksta turpinājums:
3. PRINCIPS: IÁSTHAI-DOMĀŠANA (dziedināšanas domāšana)
Līdzās “logos-domāšanai” un “homoion-domāšanai” kopš vissenākajiem laikiem pastāvējis arī sens dziedināšanas zināšanu slānis, kas neietilpst nevienā no iepriekš minētajām kategorijām.
Turpmāk tas tiks saukts par “iásthai-domāšanu”, balstoties uz sengrieķu izteicienu: “ho trósas kai iásetai”, jeb „tas, kurš ievainoja, arī dziedinās.”
Meklējot senās zināšanas par dziedināšanu, avotos, protams, nevajadzētu sagaidīt skaidras definīcijas, kādas atrodamas mūsdienu mācību grāmatās. Labākajā gadījumā mēs sastopam līdzības, mītus un īsas atziņas, kas radušās no daudzu paaudžu dzīves pieredzes.
Šķiet, ka senākais šīs idejas pieminējums ir sastopams eposā „Kiprija”, kas radās VII. gadsimtā p.m.ē. un apraksta notikumus pirms Homēra „Iliādas”.
Tajā stāstīts par Mīsijas valdnieku Telefu, kuru Ahillejs ievainoja augšstilbā ar šķēpu. Mīsija atradās Mazāzijas ziemeļrietumos, uz austrumiem no Trojas apgabala, Marmora jūras piekrastē.
Kad brūce ilgstoši nedzija, Telefss vērsās pēc padoma pie Apollona orākula Patarā, Līkijā.
Orākuls deva pārsteidzošu atbildi: “Tikai tas, kurš ievainojis, var dziedināt.”(ho trósas kai iásetai). Tad Telefss devās uz grieķu nometni, un Ahillejs viņu izdziedināja. Homērs “Iliādā” raksta, ka Ahillejs bija kentavra Hīrona skolnieks un tieši no viņa apguva dziedināšanas mākslu. Hīrons bija būtne ar dubultu dabu - pa pusei cilvēks, pa pusei zirgs. Arī citos aspektos viņš apvienoja pretstatus: viņš bija vienlaikus mežonīgs un maigs, vēl pie visa tā nemirstīgs, un tomēr cieta no nedziedināmas brūces.
Svarīgi atzīmēt, ka vissenākajā mīta versijā ceļu uz dziedināšanu atklāj orākuls - tātad Apollons, dziedināšanas dievs. Viņš nesniedz pašu ārstēšanu, bet gan norādi. Savukārt praktisko risinājumu atrod ārsts Ahillejs, kurš spēj sameklēt pareizo līdzekli.
Vēlāk šis dziļais orākula vēstījums tika racionalizēts un sašaurināts.
Piemēram, Plīnijs Vecākais I. gadsimtā mūsu ērā savā darbā „Dabas vēsture” skaidroja Telefa izdziedināšanu ar to, ka Ahillejs esot nokasījis rūsu no sava šķēpa vai zobena un izmantojis to ārstēšanai.
Tomēr tik plaša un paradoksāla ideja kā: “Tas, kas ievaino, var arī dziedināt” diez vai varēja rasties tikai no brūču ārstēšanas pieredzes.
Aiz tās, visticamāk, slēpjas daudz dziļāka atziņa. To simboliski atspoguļo arī čūska uz Asklepija zizļa. Tā ir gudrība par to, ka palīdzība dažkārt nāk no paša apdraudējuma, ka bīstamais un dziedinošais var būt viena un tā pati lieta.
Līdzās primitīvai reakcijai uz briesmām - nogalināt, iznīcināt vai novērst draudu - daļa cilvēces ļoti agri saprata, ka lielāku rezultātu var panākt, draudu izmantojot, integrējot un pakļaujot.
Filozofijā bieži sastopams tēls par „dzēlienu” vai „ērkšķi”, ko rada pati filozofija.
Šis dzēliens provocē cilvēku uz iekšēju reakciju, kas galu galā kļūst viņam garīgi noderīga. Šādu domu sastopam jau pie Platona IV. gadsimtā p.m.ē., vēlāk arī pie Lukiāna II. gadsimtā mūsu ērā.
Arī jūdu un kristīgajā kultūras tradīcijā sastopama doma par kaitīgā labvēlīgo iedarbību. Tā izpaužas „dzeloņa” tēlā, piemēram, Salamana Mācītāja grāmatā vai apustuļa Pāvila vēstulēs.
Ļoti pazīstama dziedinoša satricinājuma forma ir katarse. Tieši uz to bija vērstas klasiskās sengrieķu traģēdijas (un arī komēdijas).
Pateicoties Aristotelim, šis jēdziens turpmākajos divos tūkstošos gadu kļuva par vienu no svarīgākajiem estētikas un psiholoģijas principiem.
Aristotelis rakstīja, ka traģēdija ir nopietnas darbības atdarinājums, kura rezultātā “caur līdzjūtību un bailēm” (di’ eléou kai phóbou)
notiek “šo pašu afektu attīrīšana” (kátharsis).
Līdzjūtība pret traģiskā varoņa likteni un bailes, ko izraisa viņa lepnība vai kļūdas, atgādinot skatītājam par viņa paša dziļumiem un ēnām, dod iespēju pasīvas ciešanas pārvērst apzinātā darbībā.
Tādējādi cilvēks spēj šīs ciešanas pārvarēt.
Tomēr, tāpat kā sengrieķu sakāmvārds “patheín matheín” - “mācīties caur ciešanām” - arī šis ir rets un liels notikums, un to nav viegli sasniegt.
Tas prasa morālu spēku, drosmi un gatavību sastapties ar sevi.
Mans 3. principa komentārs:
Mīļie draugi!
Šī nodaļa mani aizkustināja visvairāk, jo tā mums atgādina, ka dziedināšana NAV tas pats, kas ārstēšana.
Ārstēt var ar recepti, ar operāciju, ar tehnoloģijām…..
Bet dziedināšana ir kaut kas lielāks un dižēnāks!
Īstā dziedināšana un izārstēšanas notiek tad, kad cilvēkā tiek ņemts vērā un sāk atjaunoties, jeb “restartēties” veselums.
Dažreiz tas notiek caur medikamentiem.
Dažreiz caur sarunu.
Dažreiz caur ciešanām, kurām cilvēks beidzot atrod jēgu.
😄 Un dažreiz ārsts pats līdz galam nesaprot, kā tas ir noticis.
Tieši tāpēc medicīna man vienmēr ir šķitusi ne tikai zinātne, bet arī māksla.
Īstā dziedināšana ne vienmēr notiek, izvairoties no ciešanām, bet dažkārt - tās apzināti pārveidojot.
Tieši tādēļ raksta autors savieno Telefa stāstu, Asklepija čūsku, katarsi, apustuli Pāvilu un Hānemana līdzības principu vienā kopējā filozofiskā pavedienā.
Un varbūt tieši šajā vietā sastopas Hipokrāts, Hānemans un ikviens ārsts, kurš patiesi vēlas palīdzēt savam pacientam.
/dr. Pāvels/
…….raksta turpinājums:
MEDICĪNAS SAKNES
Šie ir trīs nozīmīgākie domāšanas veidi jeb intelektuālie strāvojumi, uz kuriem, šķiet, balstās Hānemana homeopātija un kuriem turklāt būtu jāatrodas jebkuras tādas medicīnas pamatā, kas pretendē uz dziedināšanas mākslas vārdu.
“Logos-“, “homoion-“ un “iásthai-domāšanas atšķirīgā ģenealoģija”, kas radusies dažādos sociāli ekonomiskos kontekstos, atspoguļojas arī to attīstībā dažādos medicīnas vēstures laikmetos.
Tādējādi “LOGOS-DOMĀŠANA”, kas radās monetarizētas ekonomikas garā seno autoritāro režīmu apstākļos, vislielāko lomu spēlēja tajās medicīnas sistēmās, kur profesionālā ārstu kārta, atšķirdamās no it kā nezinošajiem lajiem, apgalvoja, ka zina un kontrolē cilvēka organisma pamatprocesus.
Tas pilnībā līdzinās pirmssokrātisko filozofu attieksmei un pašpārliecinātībai - viņi uzskatīja, ka ar savu elitāro izziņu ir atrisinājuši noslēpumaino jautājumu par kosmosa būtību un sabiedrības procesiem: vai tā būtu ūdens, gaiss, uguns, skaitlis vai esamība.
Medicīnas vēsturē piemēri sniedzas no racionālistiskajām „Hipokrata skolas” daļām līdz Galēnam un sholastiskajai medicīnai, kā arī līdz mūsdienu augsto tehnoloģiju medicīnai un redukcionistiskai pieejai, kas orientēta uz datiem, statistiku un pierādījumos balstītiem pētījumiem.
“HOMOION-DOMĀŠANA”, kuras konceptualizācija dabasfilozofijā un medicīnā izriet no dabiskas jutības un tieksmes pēc līdzības demokrātiskākā vidē, vienmēr ir bijusi plaši pārstāvēta tajās medicīnas koncepcijās, kuras īpašu uzmanību pievērsa īpašībām un savstarpējo attiecību tīklam - vai nu starp cilvēku un apkārtējo vidi, vai starp orgāniem, humoru un kosmiskajiem elementiem.
Humorālā patoloģija, kas sākotnēji radās no atbilstību jeb “homoion-attiecību” novērošanas un dažādu īpašību diferencēšanas, šeit var kalpot tikai kā daļējs piemērs, jo drīz tai uzslāņojās otra puse - “logos-domāšanas” sistēmatizācija un dogmatizācija.
Tomēr tieši šī piesavināšanās nodrošināja humorālās patoloģijas aktualitāti līdz pat XIX. gadsimtam.
Pārsvarā “homoion-domāšanas” veidota, Paracelsa medicīna izlēmīgi attālinājās no sholastiskās logos-racionalitātes un tās vietā meklēja arvien jaunas mikrokosma un makrokosma analoģijas, augu signatūras, kā arī sakarības starp debesu ķermeņiem, metāliem un ķermeņa daļām, lai uz tām iedarbotos ar alķīmiskiem un maģiskiem līdzekļiem.
IÁSTHAI-DOMĀŠANA iziet ārpus šķietamās trīs līdzvērtīgu principu sistēmas, jo, atšķirībā galvenokārt no pirmā un mazākā mērā no otrā, tā nevar pretendēt uz vispārīgumu, zinātniskumu, kvantitatīvu izmērāmību, standartizējamību, reproducējamību utt.
Jo cietēja dziedināšana tās plašajā sākotnējā izpratnē nevar būt automātisms vai dabas likums, bet gan augsta māksla, kas pieejama tikai nedaudziem adeptiem un, visticamāk, izdodas tikai atsevišķos gadījumos.
No Telefa dziedināšanas, ko veica viņa kara ienaidnieks Ahillejs, līdz teātra skatītāja trauksmes katarsiskai attīrīšanai caur bailēm no traģiskā varoņa - šis dziedināšanas veids nekad nav bijis kā recepte masām.
Tas vienmēr prasījis īpašu pacienta iekšējo noskaņojumu un īpašu ārsta meistarību.
HĀNEMAŅA SAKNES
Kā Hānemans nonāca pie tā, ka iekļāva visus šos trīs domāšanas virzienus savā homeopātijas koncepcijā?
Kā sava laikmeta cilvēka - proti, vācu Apgaismības un racionālisma laikmeta cilvēka - Hānemana apziņu lielā mērā veidoja “LOGOS-DOMĀŠANA”.
Viņa raksti, īpaši līdz 1810. gadam, parāda jaunu cilvēku, kurš vēlējās pacelt medicīnu zinātnes līmenī, vēlams pat matemātiskas zinātnes līmenī, un atrast savu jauno dziedināšanas mākslu ar racionālu teoriju palīdzību.
Tomēr, būdams sava laikmeta bērns, viņš piedalījās arī vācu sentimentālisma un vēlāk romantisma kultūrā un noskaņā.
No vienas puses, tas var izskaidrot viņa patosu, runājot par morāli, cilvēka izpratni un Dieva koncepciju. No otras puses - viņa mīlestību pret tuvāko un pret katra cilvēka individuālajām īpatnībām, proti, pret dzīves īpašību daudzveidību.
Taču šo parādību daudzveidību un viņa reakciju “HOMOION-PRINCIPA” nozīmē - vairs nebija iespējams izskaidrot, attiecinot to uz kādu dabisku atbilstību sistēmu, piemēram, signatūru doktrīnu. Kā cienījamam ārstam viņam bija jāizvairās no saiknes ar Paracelsu, kurš Apgaismības laikmetā zinātnieku vidū bija kļuvis par tabu.
Savukārt vienkārša “logos-zinātne” arī nespēja tam atrast vietu, jo šajā pieejā īpašības lielākoties tiek reducētas uz izmērāmiem lielumiem un apstrādātas saskaņā ar cēloņmehāniskiem likumiem.
Turklāt, atkal kā sava laikmeta bērns, Hānemans bija arī masonu ložas loceklis, kas paredz rituāli mistisku iniciācijas pieredzi.
Pateicoties klasiskajai izglītībai elitārajā Svētās Afras skolā Meisenē un seno valodu zināšanām, viņam bija, tā sakot, netraucēta pieeja visai grieķu un latīņu oriģinālliteratūrai.
Tādēļ šķiet ārkārtīgi maz ticams, ka viņš nebūtu zinājis “IÁSTHAI PRINCIPU”, saskaņā ar kuru kaitīgais var arī dziedināt.
Turklāt šī ideja tajā laikā jau, tā sakot, virmoja gaisā - par to liecina Edvarda Dženera 1796. gadā veiktā pirmā vakcinācija pret bakām, kas notika tajā pašā gadā, kad Hānemans pirmo reizi publicēja savu jauno principu.
Tādējādi Hānemans ne tikai veicināja modernās medicīnas zinātnisko progresu, ne tikai nodibināja vēl vienu salīdzinošu terapiju tradicionālās “HOMOION-DOMĀŠANAS” nozīmē un ne tikai praktizēja ezotērisku, elitāru dziedināšanas mākslu, kas pieejama tikai nedaudziem izredzētiem.
Drīzāk, balstoties uz savu ideju par sistemātiskiem zāļu izmēģinājumiem veseliem brīvprātīgajiem, viņš spēja:
1. pasniegt savu mācību kā zinātnisku eksperimentālās farmakoloģijas nozīmē;
2. sasaistīt to ar salīdzināšanas principu, taču ne tieši, bet pastarpināti - caur organisma reakciju uz patogēniem vai ārstnieciskiem kairinājumiem;
3. dot pienācīgu vietu senajam dziedināšanas principam, savienojot to ar priekšstatu, ka “dzīvības spēka traucējumu, ko izraisījis patogenētisks kairinājums, var novērst līdzīgs ārstniecisks kairinājums”.
HOMEOPĀTIJAS SAKNES
Tādējādi Hānemana homeopātijai ir dažādas saknes, proti, vismaz trīs šeit skaidri parādītās domāšanas tradīcijas.
1. Homeopātijas pretenzija uz zinātnisku pamatotību balstās “LOGOS-DOMĀŠANĀ”.
2. Tās pretenzija uz individualizāciju un īpašību saglabāšanu balstās “HOMOION-DOMĀŠANĀ”.
3. Tās pretenzija būt dziedināšanas mākslai balstās “IÁSTHAI-DOMĀŠANĀ”.
Atšķirībā no mūsdienu jatrogēnās tehnoloģijas, kas kopš medicīnas un dabaszinātņu savienības XIX. gadsimtā gandrīz pilnībā turas pie “logos-domāšanas”, homeopātiju var aplūkot kā dažādu virzienu hibrīdu.
Tā sastāv no atšķirīgām un galu galā nereducējamām daļām, tādēļ tā ir trausla būtne, kuru var ievainot pārmērīga viena aspekta izcelšana, pastiprināšana vai absolutizācija.
Tāpēc tā ir apdraudēta no vairākām pusēm.
1. Ja homeopātiju mēģina saprast, pierādīt vai atspēkot tikai uz “logos-domāšanas” pamata, kā to pieņēma tā sauktā dabaszinātniski kritiskā skola homeopātijā un kā to pastāvīgi pieprasa pierādījumos balstītās medicīnas piekritēji, tad var tikt palaisti garām divi pārējie aspekti. Un sakarā ar to būs liti grūti saprast, ka pat visprecīzākajiem klīniskajiem pētījumiem vienmēr būs divas vājās vietas jeb aklie punkti: no vienas puses - terapeita prasme un grūti notveramā spēja atrast līdzību, no otras puses - “iásthai principa” ierobežojums: dziedināšana šādā veidā var notikt, bet tai nav obligāti jānotiek.
2. Ja homeopātiju mēģina praktizēt tikai uz vienkāršas “homoion-domāšanas” pamata - proti, veidojot jebkādas analoģijas starp pacientu un līdzekli, sākot no botāniskām, zooloģiskām un astroloģiskām līdz psiholoģiskām un mitoloģiskām atbilstībām, kā tas mēdz būt modē ievērojamā daļā mūsdienu homeopātu, arī tad var tikt zaudēti divi pārējie aspekti: var nepamanīt, ka šādā veidā tiek atmesta homeopātijas zinātniskā pretenzija, kā arī katarses pamatideja: ārstnieciskajam līdzeklim nav tikai ārēji jāatbilst un jāpatīk, bet tam jāspēj arī ievainot jeb izraisīt kairinājumu ar sekojošo organisma atbildes reakciju. To savukārt var atklāt tikai, izmēģinot zāles uz veseliem cilvēkiem.
3. Ja homeopātiju mēģina saprast tikai no “iásthai principa”, jeb garīgas domāšanas pamata un ļaujas kārdinājumam paplašināt tās indikāciju loku uz visu iespējamo, piemēram, „izmēģinot” muzikālus skaņdarbus, pasakas vai dzejoļus un izmantojot šos rezultātus terapeitiskiem mērķiem, tad atkal var tikt atmestas divas pārējās dimensijas.
Var kļūt nemanāms, ka šādā veidā izzūd gan pašas homeopātijas zinātniskā pretenzija, gan salīdzināšanas un attiecību pamats.
IZAICINĀJUMS
Tādējādi homeopātija, iespējams, vienmēr sastapsies ar nepārejošu uzdevumu - līdzsvarot un integrēt trīs konstitucionālos domāšanas veidus dzīvā, konkrētā un noderīgā praksē.
Turklāt sociālā un politiskā ziņā tai ir jāatrod un jāaizsargā sava vieta un identitāte dažādās sabiedrībās, starp citām konkurējošām medicīnas sistēmām.
Vai ir iespējama sinerģija vai sadarbība?
Kā var samierināt nesaderīgas lietas, ņemot vērā, ka, saskaņā ar “HOMOION-DOMĀŠANU”, tām ir dabiska tendence attālināties citai no citas, ja vien nepastāv kāds papildu spēks, kas tās notur kopā?
Empedokls teiktu: tikai tad, kad dominē nevis cīņa, bet mīlestība vai draudzība — philótēs.
Jau Hānemana laikā, lai apvienotu un saturētu kopā dažādās homeopātijas sastāvdaļas, bija nepieciešama augsta mīlestības un labas gribas pakāpe.
Taču toreiz, vispārējas sirsnīgas tieksmes uz labo atmosfēru, diskusijās ar tādiem zinātniskiem kolēģiem kā Hufelands, vēl šķita iespējams nepazaudēt kopīgo mērķi un ētiku, kā arī saglabāt atvērtību patiesībai, kuru vēl pilnībā nenoteica monetāri ekonomiskā “logos-domāšana”.
PERSPEKTĪVAS
Šodien, šķiet, mēs arvien vairāk dzīvojam attīstītā kolektīvās cīņas, jeb neîkos, laikmetā.
To, iespējams, daļēji izskaidro globālā hegemonija, kuru ieguvusi naudas un loģikas virzīta domāšana.
Tās iekšējā loģika var būt pievilcīga, taču tās sociālā iedarbība var būt graujoša, jo tai ir tendence izolēt un savstarpēji pretnostatīt indivīdus.
Industrializācijas, kapitalizācijas, komercializācijas un digitalizācijas rezultātā, savienojumā ar materiālismu, egoismu, hedonismu un agnosticismu, cilvēces galīgā evolūcija varētu novest pie tādas sugas rašanās, kuru sauc par homo oeconomicus - cilvēku, kura visa „pasaule” reducēta līdz aprēķināmam racionālu lēmumu pieņemšanas procesam.
No otras puses, princips, ka līdzīgi cilvēki turas kopā, bet atšķirīgie mēdz viens otram pretoties, lai gan mūsdienu medicīna un zinātne to tendenciozi ignorē, realitātē joprojām darbojas ar tādu pašu spēku kā agrāk.
Ikviens to var novērot un apstiprināt, piemēram, sociāli politiskā līmenī - nemitīgi jaunu etnisku, reliģisku, ideoloģisku un nacionālu kopienu un identitāšu veidošanās procesos, kā arī ar tiem saistītajos konfliktos un karos.
Bez nopietnas attieksmes pret “homoion-domāšanu” un tās pacelšanas no primitīvām formām uz sarežģītākām, kā to, piemēram, darīja Platons un Aristotelis, ar ētisku nolūku sasaistot to ar kopējo labumu, ideju vai Dievu, modernās sabiedrības var sairt arvien viendabīgākās slēgtās telpās.
Tas, ka medicīna atstāj novārtā “homoion-domāšanu”, galu galā ir tikai medaļas otra puse attiecībā uz to, kā tiek organizētas un kontrolētas mūsdienu veselības aprūpes sistēmas, proti, uz komercializācijas pamata, pārvēršot zāles un tehnoloģijas par precēm, profesionalizējot un institucionalizējot ārstēšanas metodes, kā arī stingri pieturoties pie redukcionistiskas “logos-domāšanas”.
Nav brīnums, ka šādas konceptuālas sistēmas ietvaros cilvēki jūtas apmulsuši, sastopoties ar tādām parādībām kā tā sauktais “placebo efekts” vai “negaidītas izdziedināšanās” no it kā “neārstējamām slimībām”.
Starp citu, mūsdienu medicīnas vārdnīcās jēdziens „dziedināšana” vispār gandrīz vairs nav atrodams.
NOSLĒGUMS
Veselīga līdzsvara uzturēšana starp iepriekš minētajām domāšanas tradīcijām var būt izšķiroši svarīga ne tikai homeopātijai.
Tā var izrādīties pastāvīgs uzdevums medicīnai kopumā, sabiedrībai kopumā un varbūt pat visai pasaulei.
Bez “HOMOION-DOMĀŠANAS” un “IÁSTHAI-DOMĀŠANAS” atdzimšanas vienīgā izdzīvošanas iespēja cilvēcei pasaulē, kurā dominē tikai “LOGOS”, galu galā varētu būt pārvēršanās par “datorizētiem robotiem” vai “mākslīgā intelekta vergiem”.
GALVENĀS ATZIŅAS
Homeopātija, šķiet, sastāv no trim spēcīgām domāšanas tradīcijām, kuru saknes meklējamas Senajā Grieķijā un pirmssokrātiskajā laikmetā.
Atbilstoši to ģenealoģiskajiem avotiem tās var saukt par “LOGOS-“, “HOMOION-“ un “IÁSTHAI-DOMĀŠANU”.
Mūsdienu medicīnu var raksturot kā tādu, kas balstās gandrīz vienīgi uz pirmo tradīciju, to, kura izriet no ekonomikas loģikas un tādēļ ir savietojama ar moderno sabiedrību veselības aprūpes sistēmās dominējošo ekonomisko kārtību.
Homeopātijai kā sistēmai, kas apvieno VISUS TRĪS DAŽĀDUS DOMĀŠANAS VEIDUS, pastāvīgi nepieciešams vitāli svarīgs un dinamisks līdzsvars starp tās trim sastāvdaļām.
Mēģinājumi pieiet homeopātijai tikai no viena no šiem skatpunktiem neļauj izprast tās būtību un noved pie sagrozījumiem vai karikatūrām par to, kāda homeopātija sākotnēji tika iecerēta.
Papildus tam, ka šeit piedāvātās jaunās kategorijas ir svarīgas korekcijas homeopātijas attīstībai XXI. gadsimtā, tās var būt noderīgas arī sabiedrības, politikas un kultūras aktuālo problēmu izpratnei un risināšanai.
————————————————————————
Manas noslēguma pārdomas:
Mīļie draugi - jo īpaši kolēģi homeopāti, (ne)homeopāti, pacietīgi pacienti un visi citi trīs dimensijās domājoši cilvēki!
Ja esat izlasījuši šo rakstu līdz galam, tad vispirms apsveicu! 😃❤️
Tas nozīmē, ka Jūsu pacietība ir lielāka nekā vidējam sociālo tīklu lietotājam, kurš dažkārt nogurst jau pēc trešās rindkopas.
Taču nopietni runājot…
Es ļoti vēlētos, lai šo rakstu izlasa gan mani kolēģi ārsti, gan pacienti. Nopietni!
Nevis tāpēc, lai visi kļūtu par homeopātiem.
Un ne tāpēc, lai kāds atteiktos no klasiskās medicīnas.
Bet tāpēc, lai mēs visi mazliet plašāk paskatītos uz cilvēku.
Maniem kolēģiem novēlu nezaudēt zinātnisko domāšanu, bet vienlaikus saglabāt drosmi sastapties ar to, ko vēl neprotam pilnībā izmērīt. Jo medicīnas vēsture vairākkārt ir pierādījusi, ka patiesība vienmēr ir bijusi lielāka par jebkuru teoriju.
Savukārt pacientiem novēlu nezaudēt pacietību gan ārstēšanās procesā, gan dzīvē, gan attiecībās ar saviem ārstiem.
Jo reizēm dziedināšana nenotiek tik ātri, kā mēs gribētu. Ļoti bieži tā sākas tieši tajā brīdī, kad cilvēks pārstāj cīnīties pret sevi un sāk sadarboties ar savu organismu.
Lai mums visiem pietiek gudrības meklēt patiesību (logos).
Pietiek pazemības atzīt to, ko vēl nezinām (homoion).
Un pietiek mīlestības neaizmirst, ka aiz katras diagnozes, analīzes, receptes vai terapijas stāv dzīvs cilvēks (iásthai).
Jo galu galā medicīnas galvenais uzdevums nav uzvarēt slimību.
Medicīnas galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkam.
Vienkārši tā. ❤️❤️❤️
Mīlestībā -
Jūsu dr. Pāvels
Address
Ē. Valtera 46-70
Riga
LV1021
Opening Hours
| Tuesday | 11:00 - 19:00 |
| Thursday | 11:00 - 19:00 |
Telephone
Website
Alerts
Be the first to know and let us send you an email when Naumovs Pāvels - ārsta homeopāta un otolaringologa prakse HOP posts news and promotions. Your email address will not be used for any other purpose, and you can unsubscribe at any time.
Contact The Practice
Send a message to Naumovs Pāvels - ārsta homeopāta un otolaringologa prakse HOP:
Shortcuts
Share
Category
Listing takedown request
Tell us why this listing should be removed. Our team will review your request.