08/06/2026
🧠 “Domāju, ka ar mani ir cauri…” – multiplā skleroze var sākties nemanāmi, bet tās ietekme uz cilvēka dzīvi var būt ļoti būtiska.
Par slimības pirmajām pazīmēm, diagnostikas iespējām, ārstēšanu un dzīvi ar multiplo sklerozi intervijā portālam Delfi Life stāsta mūsu neiroloģe Jolanta Kalniņa, kura vada Latvijas Jūras medicīnas centra Multiplās sklerozes centru.
https://www.delfi.lv/life/56017206/veseliba/120120357/domaju-ka-ar-mani-ir-cauri-multipla-skleroze-ka-ta-lenam-gande-cilveka-organismu
Agrīna slimības atpazīšana un mūsdienīga terapija ļauj daudziem pacientiem saglabāt aktīvu un pilnvērtīgu dzīvi, tādēļ ir svarīgi neignorēt simptomus un savlaicīgi vērsties pie speciālista.
📖 Zemāk lasiet pilnu interviju un uzziniet vairāk par multiplo sklerozi, tās diagnostiku un ārstēšanas iespējām.
Manā bērnībā mūžībā devās viens sirdij tuvs cilvēks, kuram bija multiplā skleroze, un tas man bija liels pārdzīvojums – gan redzot slimības izpausmes, gan pēcāk – nāvi. Kad pašai ap 30 gadu vecumu diagnosticēja šo slimību, sev atzinu, ka šī nu ir vienīgā slimība, ar kuru nekad negribētu saslimt," tā saka multiplās sklerozes paciente ar 20 gadu ārstēšanās stāžu Elizabete. Senākā pagātnē vēl nebija tik labu iespēju slimību diagnosticēt un ārstēt – mūsdienās ir daudz labākas izredzes dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ko Elizabete savos 52 gados arī dara. Viņa turpina strādāt, tikai samazina tempu un ļauj sev atpūtu, kad to prasa ķermenis.
Par multiplo sklerozi (MS), ko mēdz dēvēt par jaunu cilvēku slimību, portālam "Delfi" plašu skaidrojumu sniegs Latvijas Jūras medicīnas centra vecākā neiroloģe, Multiplās sklerozes centra vadītāja, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzēja Jolanta Kalniņa. Savukārt savā pieredzes stāstā par sadzīvošanu ar šo slimību dalīsies Elizabete (vārds mainīts, bet pseidonīmu šim rakstam sieviete izvēlējās pati). Viņa neslēpj, ka slimo ar MS, bet arī neafišē. Un atzīst: "Tie, kuriem par to ir jāzina, zina." Ar ārsti Kalniņu tiekamies pirmdienas pēcpusdienā – Vecmīlgrāvja slimnīcā, kur ir tukšs un kluss, pacientu plūsma norimusi pēc rīta cēliena. Mūsu saruna notiek īsi pirms Pasaules multiplās sklerozes dienas – 30. maijā, un pēdējo gadu aktualitāte, par ko dažādos pasākumos cenšas informēt sabiedrību, ir diagnostika. Tieši tā ir svarīgākā, lai savlaicīgi sāktu slimības ārstēšanu, apzinoties, ka terapija būs nepieciešama mūža garumā.
Kas ir MS, un kādi simptomi var par to liecināt
Tā nav reta slimība, bet arī ne ļoti bieža. MS ir slimība, kas skar nervu sistēmu, tieši galvas smadzenes, muguras smadzenes un arī redzes nervus. Tā ir slimība ar nervu apvalku bojājumu, un to uzskata par neirodeģeneratīvu, jo bojāts ir arī pats nervu aksons, skaidro ārste.
"Ja runā par simptomiem, tad jau slimības nosaukums – multiplā skleroze – nozīmē, ka tie būs daudz un dažādi simptomi. Saistībā ar to, ka ir bojātas galvas un muguras smadzenes un attiecīgi arī redzes nervi, simptomātika ir ļoti dažāda. Ja skatāmies, kādi ir biežākie vai vieni no pirmajiem simptomiem, tad raksturīgi ir redzes traucējumi. Bieži slimība var sākties arī ar jušanas traucējumiem, dažādām sajūtām – tirpšanu, dedzināšanu, pastiprinātu jutību. Var būt arī kustību traucējumi, kas jau ir nopietnāki, vājums un muskuļu savilkums rokās un kājās. Var būt koordinācijas traucējumi, reiboņi. Jā, ir arī tā dēvētie neredzamie simptomi. Tas ir nogurums, grūtības koncentrēties, lēnāka domāšana, atmiņas traucējumi, kas varbūt ir vēlāk, dažādi garastāvokļa traucējumi, var būt depresija, trauksme," skaidro ārste.
Runājot par nogurumu, vājumu, kas bieži tiek novērots arī cilvēkiem bez kādām hroniskām saslimšanām, Kalniņa norāda, ka MS nogurumam un vājumam ir sava raksturīga forma, proti, tas nav rīta nogurums, jau pamostoties, bet parādās dienas laikā. Slimībai progresējot, nogurums piezogas arvien ātrāk, un pacientam nākas izplānot savu darba dienu – ko viņš darīs, cik viņš varēs izdarīt.
MS ir jaunu cilvēku slimība. Tiesa, tas ir klasisks teiciens, un vidējais vecums, kad cilvēkam parādās pirmie simptomi, ir 20–40 gadi, bet šo slimību novēro arī bērniem, pusaudžiem, kā arī pēdējos gados ir tendence, ka pirmos simptomus un izpausmes novēro arī pēc 50 gadu vecuma. "Ja agrāk teica, ka pēc 50 gadiem tā nav MS, jo tā ir jauna cilvēka slimība, tad tagad mēs par tādu runājam," atzīst ārste.
Kā diagnosticē MS
2024. gadā tika izdoti jaunie diagnostiskie kritēriji, tostarp – kā diagnosticēt MS un kādi ir šie kritēriji gados vecākiem pacientiem. Piemēram, ja pie ārsta ierodas 50 gadus vecs pacients, nav tik vienkārši un viennozīmīgi noteikt, vai viņam ir MS vai nav, tāpēc arī tiek pielietoti atbilstoši diagnostikas kritēriji. "Pirms runājam par diagnostiku, jāsaprot – slimība var parādīties ar simptomiem, kas var ilgt dienu, nedēļu, mēnesi un pēc tam pāriet. Neiroloģiskie simptomi, piemēram, nestabilitāte, reibonis vai redzes traucējumi, sāpes acīs, pasliktināta redze, var būt nedēļu, divas un pāriet, un cilvēks dzīvo tālāk piecus, desmit gadus, un problēmu nav nekādu, bet slimība lēni, lēni norit. Jā, ir visdažādākie pacienti, visdažādākās norises. Tās var būt relatīvi vieglākas, un starplaiks starp slimības paasinājumiem ir daudz garāks – pat līdz 10 gadiem.
Slimības paasinājumiem ir savs periods, un tam jābūt vismaz diennakti, lai ārsti sazīmētu iespējamos MS simptomus. Tas nav tā, ka cilvēks straujāk pieceļas no gultas vai no sēdus stāvokļa un viņam uz dažām sekundēm sareibst galva.
Ja galvas reibonis vai tirpšanas sajūta ir vismaz diennakti un šie stāvokļi nav saistīti ar kādu iepriekš izslimotu infekciju, kas dažreiz var izprovocēt šādus simptomus, tad var domāt par iespējamu MS," norāda neiroloģe.
Pacienta ceļš līdz diagnozei var būt dažāds – ģimenes ārsts, kas nosūta pie neirologa vai uzreiz uz kādu no MS centriem. "Mums nav mežonīgu rindu. Protams, ir labi, ja ir jau veikts kāds no izmeklējumiem, bet tālāk seko ne tikai magnētiskā rezonanse, kas ir viens no vadošajiem paraklīniskajiem izmeklējumiem. Kopš 2000. gada diagnostikas kritērijos ir magnētiskā rezonanse. Tad mēs skaitām tos perēkļus pēc klasiskajām lokalizācijām, un no 2024. gada arī iekļaujas redzes nerva neirīts, tā izmaiņas redzes nervā. Tā kā zinātne iet uz priekšu, mums ir vieglāk un ātrāk pacientam šo diagnozi noteikt. Pacientus, kuriem magnētiskajā rezonansē novērojam izmaiņas, turpinām vērot, jo vispirms ir jāizslēdz citas saslimšanas. Tagad magnētiskajā rezonansē ir arī vairāk tādu specifiskāku zīmju, kas norāda uz to, kas raksturīgs vairāk multiplajai sklerozei, nevis citām slimībām," stāsta ārste.
Kāpēc slimība attīstās – un kāpēc tieši jauniem cilvēkiem
"Lai šī slimība attīstītos, ir jāpaiet kādam laikam. Tā negaida tik ilgu periodu kā citas slimības, lai parādītos cilvēkiem stipri gados. Joprojām tiek uzskatīts, ka tā ir slimība, kas attīstās divu faktoru kombinācijas ietekmē. Tie ir ārējās vides faktori, ko mēs minam, – tas varētu būt pazemināts D vitamīns, bērniem tā ir aptaukošanās un pārslimota Epšteina–Barra vīrusa infekcija. Tā var būt viegla un neizpausties smagi, bet pacients ir pārslimojis, un, veicot analīzes, konstatējam, ka teju lielākajai daļai MS pacientu ir pārslimots Epšteina–Barra vīruss. Šis vīruss var būt kā palaidējfaktors mehānismā, kā attīstās šī slimība. Otrs liels aspekts ir ģenētiska predispozīcija. Šeit nav runa par ģenētisku saslimšanu. Tā ir predispozīcija. Ir konstatēti vairāk nekā 200 gēnu varianti, kas var būt par iemeslu tam, ka attīstās slimība. Un tie arī ir visdažādākie, un šo dažādo gēnu ietekmē slimība var būt vieglāka, smagāka, agresīvāk sākties, agrāk sākties, vēlāk sākties. Tāpēc tas arī var būt viens no izskaidrojumiem.
Bet ir arī ārējās vides faktori. Pie tiem noteikti jāpiemin arī smēķēšana. Par smēķēšanu ir vairāki pētījumi, ka tā var būt par iemeslu slimības attīstībai. Ja smēķē vecāki, bērnam ir pārslimots Epšteina–Barra vīruss, ir zems D vitamīna līmenis un ģenētiska predispozīcija – ir jābūt vairākiem faktoriem. Nevar būt viens pats faktors. Tā ir vairāku gēnu un faktoru kombinācija. Ir klasiskais gēns, ko min, – atrodas HLA reģionā. Vēl kāds faktors, par ko bieži jautā, ir uzturs. Vai tas ietekmē? Uzturs gluži nebūs iemesls slimības attīstībai, un tas arī neizārstēs slimību. Svarīgs ir sabalansēts uzturs, pietiekams D vitamīns. Bet tāpat ir vajadzīga šī ģenētiskā predispozīcija, lai slimība attīstītos," stāsta Kalniņa.
Dzirdēts, ka slimības izpausmes sievietēm bieži parādījušās pēc dzemdībām, tādēļ vaicāju ārstei, vai grūtniecībai, kad sievietes organismā norisinās lielas hormonālās pārmaiņas, var būt kāda saistība ar to. Grūtniecība neizraisa multiplo sklerozi, bet ārste apliecina, ka saistība patiesi pastāv, jo ir predispozīcija šai saslimšanai.
"Mūsu pacientēm ir tā – ja mēs jautājam jau anamnēzē un retrospektīvi, vai tika novēroti kādi traucējumi mēnesi, divus pēc dzemdībām, tad viņas nereti atceras. Vieglāk identificēt ir, piemēram, redzes nerva neirītu vai optisko neirītu, ja pēc dzemdībām parādījās sāpes. Sāpes gan nav raksturīgas multiplajai sklerozei, bet tās var būt sāpes un vājums, ko saista ar smagām dzemdībām vai mugurkaula problēmu, un tāpēc bijis, piemēram, vājums kājās. Sievietēm pēc dzemdībām nereti parādās tirpšana vienā rokā un pretējā kājā vai tirpšana pa visu ķermeni, bet bieži to nesaista ar multiplo sklerozi, jo bijušas taču dzemdības," uzsver ārste.
Te jāmin, ka sievietes teju trīsreiz biežāk nekā vīrieši slimo ar MS, un tam ir diezgan loģisks skaidrojums, jo šī ir autoimūna slimība, un sievietes kopumā slimo biežāk. Toties vīriešiem MS slimības norise mēdz būt smagākā formā. Kopumā Latvijā patlaban ir nedaudz virs 2100 pacientu ar MS. Kalniņa atzīst, ka Latvijā ir augsts saslimšanas ar MS līmenis, ja salīdzinām datus ar citām Eiropas valstīm. Pie mums ar šo slimību sirgst aptuveni viens uz katriem 900 iedzīvotājiem. Lai gan ārstiem šķitis, ka saistībā ar uzlabojumiem diagnostikā pacientu skaitam vajadzētu straujāk pieaugt, tā nav. Un te arī ir savs skaidrojums, jo diemžēl vecākie, ilgāk un smagāk, vēl ar papildu slimībām slimojošie MS pacienti mirst. Tiesa, šo vārdu sarunā nelieto nedz ārste, nedz Elizabete. Viņu leksikā ir vārds "aiziet".
Vērts piebilst, ka MS pacienti ir mazkustīgāki, kas savukārt ietekmē to, ka viņiem biežāk "uzbrūk" citas hroniskas slimības. Tāpēc visiem MS pacientiem rekomendē fiziskās kustības. Piemēram, slimojot ar Covid-19, pneimoniju, rodas papildu faktors smagākai MS norisei. "Pēc pacientu sarakstiem konstatējam – lūk, šis pacients ir aizgājis. Bet jāpiemin, ka tie ir hroniskie pacienti, ilgstoši slimojošie un lielākā daļa nav saņēmusi specifisko terapiju. Tātad viņi slimojuši 30–40 gadus. Latvijā valsts pilnībā kompensēt imūnmodulējošo jeb specifisko terapiju sāka 2006. gadā. Pirms tam, sākot no 1998. gada, tā bija tikai atsevišķiem pacientiem," stāsta Kalniņa.
Turklāt tajā laikā pastāvēja uzskats, ka medikamenti jālieto gadu, divus gadus un, ja pacientam vairs nav slimības saasinājumu, tos var pārtraukt lietot. Jā, pacientiem arī kļuva labāk, bet pēc laika slimība atgriezās. "Atceros vienu gadījumu. Cilvēks tikko bija kļuvis pilngadīgs, un viņš medikamentus lietoja divus gadus un tad pārtrauca. Pēc neilga laika slimība atjaunojās ar lielu sparu. Nu, tad atkal viņš lūdza piešķirt terapiju uz diviem gadiem. Šodien šis – jau vairs ne tik jaunais – cilvēks ir ar sekundāri progresējošu slimības norisi, viņš pārvietojas ar abpusēju atbalstu. Tas nozīmē, ka nevienmērīga, saraustīta medikamenta lietošana agresīvas formas gadījumā noved pie tā, ka slimība progresē. Tagad zāles ir jālieto visu laiku, jo šī ir neiroloģiska un hroniska slimība, un tas izsaka visu – tā jāārstē visu laiku," uzsver ārste.
Neiroloģe apliecina, ka viņas praksē bijuši lieli optimisti, kuri teikuši: "Es būšu tas pirmais, kurš izārstēsies." Taču te jābūt atklātiem – MS nevar izārstēt. Pagaidām, jo zinātne turpina attīstīties.
Diagnoze, ārstēšana
Pacientam diagnozi nosaka konsīlijs atbilstoši slimības norisei. Visbiežāk esot recidivējoši remitējošā slimības norise, kas ir gandrīz 85 procentos gadījumu, un mazāk ir sekundāri progresējošā, kura ir kā pāreja no šīs recidivējoši remitējošās. Un vēl līdz 10 procentiem pacientu ir ar sākotnēji jau smagāku slimības norisi – tā ir primāri progresējoša. Attiecīgi atbilstoši katrai no šīm slimības norisēm ir dažādi medikamenti, kurus var pielietot. Ja primāri progresējošās slimības gadījumā pagaidām ir viens medikaments un tas, par laimi, ir, jo daudzus gadus šai slimības formai vispār nebija terapijas, tad recidivējoši remitējošajai ir ļoti plašs klāsts.
"Tad mēs jau skatāmies, cik slimība ir agresīva, jo īpaši jauniem cilvēkiem sākumā tā tiešām var būt ļoti agresīva. Tad attiecīgi piemērojam daudz spēcīgāku terapiju. Sākot ar 1998. gadu, arī 2006. gadā, kad parādījās valsts kompensācija, bija interferoni un glatiramera acetāts. Tie bija injekciju veidā, un vēl klāt nāca arī imūnsupresīvā terapija, kuru pielietoja pie ļoti agresīvas slimības norises. Tad parādījās infūzijas – 2009. gadā monoklonālā antiviela. 2013.–2014. gadā jau bija pirmā tablete. Patlaban ir pieejami 13–15 medikamenti – gan tabletes, gan injekcijas, pašinjekcijas, kas ir reizi mēnesī, ir infūzijas, arī subkutānas injekcijas reizi pusgadā, ir tabletes, kas ir tikai kursu veidā, dažas dienas gadā palieto – un ar to arī pietiek. Ja nelīdz monoklonālās antivielas, var būt arī cilmes šūnu transplantācija. Tā ka ir ļoti plašs klāsts," stāsta Kalniņa.
Papildus medikamentu terapijai pacienta slimības norise tiek kontrolēta, izvērtēta gan klīniski, gan magnētiskās rezonanses ainā, un pēc nepieciešamības terapija tiek mainīta.
Kalniņu priecē, ka slimībai ir lielāka atpazīstamība un par to runā. Patlaban Latvijā ir jau trīs MS centri, kuri visi lokalizēti Rīgā – Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un Jūras medicīnas centrā, kas šoruden svinēs 30 gadu jubileju.
Lai gan diagnostika un terapija ir spērušas milzu soļus uz priekšu, ir dzirdēti arī bēdīgāki stāsti par pacientiem ar MS, taču tā nav slimība, kuras dēļ iestājas nāve. Biežāk to izraisa papildu diagnozes. "Šī slimība skar nervu apvalkus, pašus nervus, kas izraisa kustību vājumu, koordinācijas traucējumus. Un cilvēks invalidizējas, kļūst arvien mazkustīgāks, jo viņam ir kustību ierobežojumi. Bet nav jau tā, ka viņam būtu skarti dzīvībai svarīgi orgāni, kā pie citām slimībām, kur zinām, ka paiet tikai daži gadi un cilvēks aiziet, piemēram, elpošanas traucējumu dēļ. Ar MS tā nav. Bet, jā, ir gadījumi, un vairāk tas bija tad, kad nebija specifiskas terapijas, kad slimību nebremzēja. Tad tā noritēja savu dabisko gaitu, bet vidēji bija tā, ka 20–25 gadu laikā cilvēks iesēdās ratiņkrēslā. Un tāpēc ir tā biedējošā aina, jo savā dzīvē ir redzēts kāds, kurš aiziet. Citi vispār nevienu tādu nezina. Tāpēc ir ļoti svarīgi pielietot terapiju, un tas ir fantastiski, ka tagad tā ir. Ja ir jautājums par to, vai nomirst no multiplās sklerozes, – ja pacients ir guļošs, smags, tad rodas izgulējumi, infekcijas, un biežāk tā ir sepse. Šeit ļoti svarīga ir aprūpe. Par to pat tā nerunā, bet ir jārunā. Nav viegli piederīgajiem, jo pacients ir jākopj.
Man ir piemēri, kur pacients tiek kopts, ir pilnībā guļošs, un viņš dzīvo, jo kāpēc lai viņš nedzīvotu, ja tiek apkopts un izvairās no komplikācijām
Guļošiem ir izgulējumu risks, bet staigājošiem – krišanas risks. Mums ir pacienti, kas vienreiz ir nokrituši un pēc tam baidās, jo viņiem ir kāju vājums un nogurums pieaug. Viņš aizķeras un nokrīt. Un pēc tam vairs negrib staigāt. Bet ir tādi pārāk drosmīgie – viņš iet un krīt, iet un krīt, līdz ar to arī tiek pie traumām," stāsta ārste.
Tendence – MS skar arī 50+ gadus vecos cilvēkus
Kalniņa jau iepriekš minēja, ka pēdējos gados MS diagnosticē cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Vai tas nozīmē, ka slimība gulējusi vai kādi simptomi nav raisījuši aizdomas par MS un cilvēks ar tiem vienkārši sadzīvojis, vai tomēr šajā vecumā slimība parādījusi zobus pirmo reizi. "Ja runājam par 50+ gadījumiem, ir jāmin, pirmkārt, primāri progresējošās slimības norise, kura ir raksturīga ar to, ka sākas vidēji 10 gadus pēc klasiskās recidivējoši remitējošās norises. Tas ir vidēji 30–40 gadu vecumā, bet ir arī 50 un 60 gadus veci pacienti. Viņiem nosakām primāri progresējošo slimību, kad ir raksturīgi kustību traucējumi un tie pieaug. Tā ir viena forma. Apstiprināšanai magnētiskajā rezonansē izmeklē izmaiņas muguras smadzenēs, vēro perēkļus, un arī jāpunktē, un jābūt pozitīvām oligoklonālajām joslām. Tā ir viena grupa. Otra ir tie, kas iepriekš nesaistīja savus neiroloģiskos traucējumus ar pašlaik diagnosticēto slimību. Un biežāk tie ir pacienti jau ar sekundāri progresējošu norisi. Multiplās sklerozes pacientiem ļoti bieži ir vairogdziedzera saslimšanas, paaugstināts asinsspiediens, cukura diabēts. Paralēli iet arī citas autoimūnās slimības. Protams, neviens neizpaliek bez spondilozes jeb mugurkaula problēmām un citām saslimšanām. Un, ja viņam ir vēl vaskulārās lietas – paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts holesterīna līmenis, cukura diabēts, aptaukošanās, nedod dievs, vēl smēķēšana – tas ir tāds komplekss, kas jau rada problēmas," skaidro ārste.
MS bērniem – pārsvarā pusaudžiem
Tiek lēsts, ka aptuveni trīs līdz 10 procentiem pacientu MS simptomi sāk attīstīties pirms 18 gadu vecuma. Latvijā katru gadu apmēram diviem trim jauniešiem tiek pirmreizēji diagnosticēta MS, tā bērniem ir retā slimība, liecina Bērnu slimnīcas mājaslapā pieejamā informācija.
Kalniņa apliecina, ka bērniem šo slimību sastop reti. Ir pacienti arī vecuma grupā no sešiem līdz deviņiem gadiem, taču pārsvarā MS diagnosticē pusaudžiem 14–16 gadu vecuma grupā. Bērni saņem ļoti labu terapiju, kas viņiem nekaitē. Bērniem slimība var sākties daudz agresīvāk, un dažas slimības bērniem vispār sākas agresīvāk un ar izteiktāku klīnisko ainu. Tas ir fantastiski, ka viņiem uzsāk terapiju tieši ar šiem spēcīgajiem medikamentiem. Tas nozīmē, ka nākotnē nebūs tik daudz invaliditāšu. Pacientu aprūpe ir multidisciplināra, un tur ir iesaistīti vairāki speciālisti.
Sievietēm ar MS nav šķēršļu kļūt par māmiņu
Šī ir labā vēsts – MS diagnoze neliedz kļūt par mammu. "Daudzas mūsu centra pacientes ir arī kļuvušas par māmiņām un pat atkārtoti. Tā ir normāla taktika un tendence, un tāpēc pirms terapijas uzsākšanas mēs jautājam – vai jūs plānojat bērniņu vai neplānojat? Tad attiecīgi izvēlamies terapiju. Pacientēm ar smagāku slimības norisi mēs ļoti rekomendējam, īpaši tām, kurām tikko noteikta diagnoze, uzsākt terapiju un paskatīties, kā slimība noris, un tad plānot bērniņu, vai arī plānot medikamentus, kas ir relatīvi droši, un zināt arī laiku, cik ilgi šie medikamenti jālieto un kad var plānot bērniņu. Jā, tas nav tā, ka dzīve apstājas. Dzīve turpinās, un nekas principā nemainās," iedrošina neiroloģe.
Elizabetes stāsts
Elizabetei patlaban ir 52 gadi, un ar diagnozi – MS – viņa ir kopā 20 gadus. Tikai pēc tam, kad sievietei tā tika noteikta, viņa saprata, ka patiesībā simptomi bija saskatāmi jau aptuveni piecus gadus pirms oficiālā verdikta. Sieviete gan toreiz, gan tagad strādā radošajā sfērā, kas saistīta ar rakstīšanu, pasākumu organizēšanu. Kad jau pēc gadiem viņa zināja klasiskos MS simptomus, saprata, ka slimības iezīmes parādījās jau sen. Klasiski – tā bijusi roku tirpšana. Tā kā rokas bija sievietes "instruments" darbam, viņa devās arī pie ārstiem. Elizabetei veica vairākus izmeklējumus, taču cēloni neatrada. Pēc laiciņa tirpšana pārgāja, bet ar jaunu sparu atgriezās pie lielākas slodzes. Tas bija ap 2000. gadu, kad Elizabete rakstīja maģistra darbu. Viņa ne tikai tehniski to rakstīja, bet ar šo darbu bija saistīta ciešām emocionālām saiknēm. Toreiz Elizabete piedzīvoja redzes dubultošanos, bet pēc laiciņa arī šīs sajūtas izzuda. Pēc dažiem gadiem nepatīkamie traucējumi atgriezās, un sieviete atkal devās pie ārstiem, taču arī tad nekādas skaidrības nebija un viņai ieteica vien atpūsties.
"Agrāk diagnostika nebija tik pieejama, tomēr arī man un par mani jaunākiem cilvēkiem ir ļoti paveicies. Man bērnībā bija viens gadījums – cilvēkam bija MS reaktīvā forma, un slimība ļoti strauji progresēja. Viņš nomira, un tolaik vispār tikai pēc dinamikas pārmaiņām varēja pateikt, ka tā ir multiplā skleroze. Tagad, ja ārstam ir aizdomas, magnētiskā rezonanse palīdz daudz ātrāk un precīzāk tikt pie diagnozes. Un, manuprāt, tas arī ir faktors, kādēļ daudz vairāk pacientu šī slimība norit salīdzinoši vieglā formā, – jo cilvēki ir tikuši līdz diagnozei," viedokli pauž Elizabete.
Viņa atceras, ka slimības sākumā jutusi nelielu aizvainojumu, ka diagnoze nav noteikta ātrāk – laikā, kad jau bija pirmās pazīmes, – un ārsti nevarēja noteikt sajūtu cēloni. Taču šo 20 gadu laikā, kopš Elizabete sadzīvo ar MS, izmaiņas diagnostikā un slimības atpazīšanā ir būtiskas.
Diagnoze pēc sejas paralīzes
Elizabetei bija tā sauktie labie un ne tik labie periodi, bet kādā brīdī viņa visu laiku jutās vienkārši briesmīgi – it kā ķermenī viss grieztos. Tāda reiboņa sajūta. Bet viena situācija pielika punktu – kādudien sieviete sajuta, ka puse viņas sejas ir paralizēta.
Izklausās šausmīgi, bet tā arī bija – viena sejas puse nekustējās vai kustības bija jūtamas mazāk nekā otrai pusei. Ja man lika stāvēt ar aizvērtām acīm, es gāzos uz vienu pusi. Toreiz mani draugi pateica: "Viss, pietiek! Mēs tev sameklēsim ārstu, un tu iesi pie tā ārsta."
Un es nonācu slimnīcā, kur pavadīju diezgan ilgu laiku. Caur paziņām atrastā ārste iedomājās par šo slimību, un magnētiskajā rezonansē viss arī tapa skaidrs," atminas Elizabete.
Kad sievietei noteica diagnozi, viņa zināja, ko tā nozīmē: "Šī bija vienīgā slimība, kādu es sev nebūtu gribējusi. Kā jau minēju, zināju gadījumu, kad ne rados, bet emocionāli tuvs cilvēks slimoja ar multiplās sklerozes reaktīvo formu. Bet skaidrs, ka tajā brīdī, kad tev pasaka diagnozi, neko daudz jau nezini par šo slimību. Tu vienkārši zini to vienīgo gadījumu un saproti – ar mani tagad ir cauri. Arī vīrs uzreiz sāka meklēt informāciju un, jau atbraucot pie manis uz slimnīcu, daudz ko bija izlasījis. Mēs esam cilvēki, kuri meklē informāciju visos veidos, un arī mājās enciklopēdisko grāmatu ir vairāk nekā pārējo, piemēram, daiļliteratūras."
Aizdomas par diagnozi Elizabetei atklāja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, bet pēcāk to apstiprināja ārstu konsīlijs Jūras medicīnas centrā, kur ārsti arī uzraudzīja viņas ārstēšanu. Tajā vasarā sieviete bieži bija slimnīcas paciente, un tolaik ārstēšana notikusi ar lielas koncentrācijas kortikosteroīdiem. "Slimošanas sākumu atceros ar to, ka biju pilnīgi iznīkusi, bet, sākot hormonālo terapiju, fiziski jutu sevī ieplūstam spēku. Pēkšņi es sajutu, ka visu varētu izdarīt, bet citreiz nebija tik labi, ir bijis pilnīgi dažādi," saka Elizabete.
20 gadu "kopdzīves" laikā ar slimību Elizabetei esot mainījusies domāšana, taču iesaldēt slimību neesot izdevies. Un vēl jau arī esot jāsaprot, ka līdz ar vecumu tāpat parādās dažādas problēmas, kas nav tieši saistītas ar MS izpausmēm, piemēram, pēdu deformācija. Taču sieviete norāda, ka viņai sen nav bijis slimības recidīvu un arī medikamentu terapija pēdējos astoņus deviņus gadus jau ir tablešu veidā. Slimības pirmsākumos Elizabete reizi divās dienās injicēja sev zāles, bet tagad divreiz dienā iedzer pa tabletītei. Tiesa, pierast pie jaunajām zālēm bijis grūti, bet tagad sieviete priecājas, ka izdevies. "Es brīnišķīgi pieradu pie tā, ka nav jādur, bet bija dažādas blakusparādības, kamēr organisms sarada ar tablešu sastāvu," saka sieviete.
lizabete apliecina, ka slimības izpausmes ir jūtamas, taču tā tiek ārstēta, līdz ar to ir daudz vieglāk sadzīvot. Piemēram, galvas reiboņi ir mazāk izteikti, tomēr nereti uznāk dažādas epizodes. "Pēc Covid-19 slimošanas man izteikti parādījās biežas krišanas epizodes.
Tā krišana ir no tā, ka tev sagriežas galva un tu jau lido. Tagad esmu iemācījusies, ka ir jāiet lēnā garā, jo šausmīgi sevi visu laiku jāmonitorē. Tas ir viens moments – un tu jau krīti.
Nevar pacelt galvu un skatīties uz augšu, visu laiku ir jādomā, ko tu dari, un tad tas retāk notiek," stāsta Elizabete. Un vēl ir jāplāno darbi un atpūta, jo pilnu darba dienu sieviete nespēj strādāt. Ir jāapzinās, cik tu spēj izdarīt, un jāiet pagulēt, kad organisms to prasa. Elizabetes darba kolēģi izprot šo situāciju un nāk pretī. "Es spēju strādāt pilnu darba dienu, arī, ja tā ir stresaina, bet ir nepieciešama intensīvāka atpūta nekā daudziem citiem cilvēkiem. Un tad, kad dienas ietvaros iespējas ir izsmeltas, spēka vienkārši vairs nav," tā Elizabete. Vasara kā gadalaiks ir izaicinājums, jo MS pacientiem neiesaka atrasties karstumā, iesaka neiet pirtī, mazgāties vēsa ūdens dušā, nevis karstā. Tāpēc, ja vasara ir karsta, Elizabete tikai agrā rītā vai vēlā vakara stundā var iet ārā.
Sieviete atceras, ka 2000. gados no Vācijas ieplūda informācija, ka MS norisi ietekmē arī uzturs, un diētām ir liela nozīme. Taču viņa ar vīru izdomājuši, ka "nevajag ēst to, ko nedrīkst, bet jāēd tas, ko gribas". Tā arī Elizabete dzīvo. Pēdējos 10 gadus sieviete arī brauc uz rehabilitācijas centriem, un tajos uztura speciālisti apliecinājuši, ka šai slimībai nav uztura ierobežojumu.
Kāpēc tieši man šī slimība?
Meklējot atbildi, kāpēc tieši Elizabeti ir skārusi šī diagnoze, viņa spriež: "Manā gadījumā liels procents ir saistīts ar somatizāciju – ir bijuši pārdzīvojumi, kad organisms vienkārši nav ticis galā un sācis neadekvāti reaģēt. Tā jau ir ar visām autoimūnajām slimībām. Domāju, ka ar lieliem emocionālajiem pārdzīvojumiem ir saistība. Es diezgan daudzus gadus arī gāju terapijā, kur ieguvu zināšanas par sevi, tāpēc mentālo veselību noteikti saistu ar slimības izprovocēšanu. Un slimības sākumā, guļot slimnīcā, sastapos ar citiem pacientiem – un mums visiem bija kopēja iezīme – tu esi jūtīga personība, emocionāli reaģē uz dažādiem notikumiem un arī attiecībām. Un tas attiecas arī uz laiku, kad esi vēl bērns. Man nebija tādu vecāku, kas uzreiz reaģētu uz kādiem signāliem. Nē, viņi, protams, rūpējās par mani, bet neveda pārbaudīties, kad man reizēm reiba galva. Es domāju, ka katrā cilvēkā jau iekšā ir visas iespējas, bet ir kāds palaidējmehānisms, kurš kādā brīdī beidzot to ieslēdz."
Nebaidīties spert pirmo soli un doties pie ārsta, ja jūti kādas neparastas sajūtas
