20/08/2026
Sieviete sesijā:
- es daru visu, - mājas darbi, viss, kas saistās ar bērniem, viņu skolu, pulciņiem, pasākumiem, veselību.
Mani besī, ka pastāvīgi vīram ir viss jāatgādina un jāpasaka priekšā, - kas jāizdara, kad ir jāizdara un vēl jāpārbauda vai ir izdarījis.
Un to, ko viņš izdara, viss ir ne tā, kā es to sagaidu. Tāpēc man nākas visu izdarīt pa jaunam, pa savam.
Nereti ir sajūta, ka mans vīrs ir kā vēl viens mans bērns. Tas ir tik nogurdinoši, kaitinoši un neizturami. Es uz viņu dusmojos, esmu neiecietīga. Un pati sevi tādu nevaru izturēt.
— kā Tev šķiet, ko Tu patiesībā vēlies? Kas patiesībā Tev šobrīd pietrūkst?
— palīdzība. Man ir nepieciešama palīdzība. Esmu nogurusi, pārgurusi, izdegusi.
Un es tiešām negribu visu darīt pati. Priekš kam tad man ir partneris?!
— vai es pareizi dzirdu, ka tas, kas šobrīd notiek ir sauciens pēc palīdzības?
Vai esi mēģinājusi vienkārši palūgt savam vīram palīdzību vai atbalstu?
— nu, tas jau ir veids, kā es viņam prasu palīdzību — pasaku priekšā visu, kas ir jādara.
— vai saproti, ka tā īsti nav palīdzības lūgšana? Tās ir norādes, komandas, pavēles, bet ne lūgums pēc palīdzības.
Ir dīvaini izturēties pret partneri kā pret padoto un prasīt no viņa, lai viņš uzvestos kā partneris.
Vēl pie tam komunicēt no augšas, kā ar sliktu un bezjēdzīgu radījumu, kurš ne ar ko nav spējīgs, Tavuprāt, tikt galā un tai pat laikā gaidīt no vīra mīļumu, atvērtību, velmi atvērties un būt līdzās.
Pieļauju, ka vīrs ir ieņēmis aizsargpozīciju?
— jā, ir emocionāli noslēgts, labprātāk sēž telefonā vai TV, kā vēlas pavadīt laiku ar mani..
Bet varbūt, ja viņš pats aizdomātos par to, kas jāizdara, es varētu atslābt, nebūt tādā stresā, trauksmē un nogurumā? Tad arī spētu viņam visu palūgt maigāk, iejūtīgāk un jaukāk?
— bet varbūt, ja Tu vienkārši jautātu cieņpilnākā veidā, vīrs labprāt uzņemtos iniciatīvu un būtu līdzās ar pilnīgi citu attieksmi?
Vēl svarīgs aspekts, - vai jūsu aattiecību sākumā vīrs bija bez iniciatīvas? Tas atklātu vai Tu jau startā izvēlējies tādu partneri vai padari to tādu.
Ja apzināti izvēlējies vadāmu, komandējamu un bakstāmu partneri, atzīsti, Tu ar pieaugušu, pašpietiekamu un spēcīgu vīrieti nemaz neproti būt attiecībās. Savu kompleksu dēl Tev ir svarīgu uz vīrieša fona justies galvenai, svarīgai, noteicējai, spēcīgākai.
Redzi, attiecībās viss strādā divos virzienos. Nav jēgas meklēt vainīgo, ja gribas abiem būt kopā. Ir jāmeklē patiesā problēma, kas nav redzama virspusē.
Es teiktu, ka būtisks jautājums šobrīd ir — kuru sava vīra versiju Tu šobrīd “baro”?
To vīra versiju, kurš ir pieaudzis, pašpietiekams, gādīgs un mīlošs vīrietis?
Vai to vīrieti, kurš mācāms, stumdāms, bakstāms, “bez rokām” un “bez savas galvas”?
To, kurš padevīgi kā vergs izpilda Tavas prasības atsakoties no vīrišķības?
To, kurš apšauba sevi kā vīrieti, zaudējis pašvienu un cenšas Tev izdabāt, izpatikt?
Tu aizmirsti pateikties par vīra rūpēm, pastāvīgi viņu kritizē viņu, rūc, uzbrūc, pārmet par to, ka viņš neizdara tā, kā vajag, pastāvīgi esi ar viņu neapmierināta, bet sagaidi no viņa perfektu norāžu izpildi, iejūtību, klātbūtni, palīdzību, rūpes, sapratni?
— tad sanāk, ka man būtu jāklusē un nevajadzētu teikt neko? Bet es redzu, ka viņš pats neko negrib darīt. Ja es nepateikšu, nekas netiks izdarīts!
— es to neapgalvoju. Bet bez kontroles vai komandēšanas pastāv citi komunikācijas veidi?
Ja vien vīrs ir noskaņots būt šajā partnerībā, tad mainot veidu, kā jūs komunicējat, var sagaidīt daudz ieinteresētāku attieksmi.
Saki vīram patiesību. Kā būtu pamēģināt kļūt godīgai un īstai?
Kā būtu, ja Tu tiktu cauri pati savam ievainotajam Ego, kura dēļ neesi spējīga atzīt vainas sajūtu par to, kad netiec ar visu galā.
Tu nespēj atzīt savu ievainojamību un atklāti runāt par savām sajūtām. Tā vietā vēlies spēlēt stipro, visu varošo, kaut patiesībā esi nogurusi.
Atzīsti, ka vienkārši esi nogurusi un baidies netikt ar visu galā. Vai tad tā nav patiesība?
Ieskaties savām bailēm acīs.
Kā būtu, ja Tu vīram atklātu: es baidos, ka man nesanāks tikt ar visu galā, es nespēju pieņemt sevi, kad nevaru izdarīt visu perfekti. Vai Tu vari man palīdzēt, atbalstīt mani, pabūt blakus?
Man rodas hipotēze, ka Tava nepieciešamība visu kontrolēt varētu būt veids, kā Tu sevi pasargā no ļoti nepatīkamas sajūtas. No sajūtas, - es neesmu pietiekami laba, es netieku galā, es negribu izgāzties.
Vai Tev tas kaut kā rezonē?
— man tas izklausās kā vājums. Es neesmu vāja. Manuprāt, vīrs ir daudz vājāks par mani.
- Tu saki — tas izklausās kā vājums. Kas Tavā pasaulē notiek ar sievieti, kura atļaujas būt vāja vai nav vienmēr stipra?
Kā būtu vīrietim jāizturas pret sievieti, kura atzīst: es nevaru visu izdarīt viena. Man vajag palīdzību’?
Kas Tev iemācīja, ka vajadzība pēc palīdzības ir vājuma pazime un ka tas samazina Tavu vērtību?
Te var ļoti organiski nonākt pie tās mazās meitenes, par kuru Tu raksti.
Reizēm kaut ko nespēt vai vājums patiesībā tā ir daļa Tevī, no kuras izskatās, ka Tu pastāvīgi bēdz.
Nespējot to pieņemt, ka vari būt arī vāja, nobijusies, nogurusi, Tu pastāvīgi provocē savu vīru uz vājumu un viņa vājumam uzbrūc.
Patiesībā Tu uzbrūc caur vīru pati savam vājumam. Saproti?
Tu nespēj atzīt, pieņemt un akceptēt savu vājo, ievainojamo, bezpalīdzīgo daļu? Ir taču daudz vienkāršāk uzbrukt otram, jo neredzi, kā iekšēji pastāvīgi uzbrūc pati sev.
Saproti, Tava kontrole ir Tavs aizsargmehānisms?
Tā Tu sargā sevi, lai neviens neieraudzītu Tavu trauslumu, nevarēšanu, bailes, neperfektumu, vājumu. Lai neviens neierauga, ka Tu patiesi netiec ar visu galā, ka esi uzņēmusies par daudz.
Nogurums, vājums, - tās ir ļoti cilvēcīgas sajūtas vai daļas.
Tu dari visu, esi super aktīva, visu kontrolē, visu pieskati, centies pierādīt, ka esi aktīva, lai neviens no apkārtējiem neieraudzītu Tavu iekšējo ievainoto izmisumu, pastāvīgo trauksmi, bailes, nespēju tikt ar visu galā.
Lai neviens neatklātu to Tavu iekšējo mazo ievainoto meiteni, kura ir iemācījusies, ka viņu var mīlēt tikai visu varošu, noderīgu un perfektu.
Tā, iespējams, ir Tavas mazvērtības medaļas otrā puse.
Tu negribi atļaut, ka vīrs ir spējīgs Tevi mīlēt īstu, atslābušu, dabīgu, neperfektu.
Tu ļoti vēlies partneri, uz kuru vari paļauties, bet, baidoties, ka bez kontroles viss sabruks, pastāvīgi pārņem kontroli pār visiem procesiem. Un tad vienlaikus dusmojies, ka otrs neuzņemas atbildību.
Vai Tu spēj ieraudzīt savu atbildības daļu, neatceļot vīra atbildību par viņa daļu?
Vai spēj ieraudzīt, no kā Tu bēdz, ko sevī nepieņem, par ko uz sevi dusmojies, kur esi aizvērta un cik ļoti maz spēj atzīt savas trauslās daļas, kā normālas?
Tev tas tikai pašai sev ir jāatbild: es mīlu savu vīru vai baidoties atvērties turu viņu attālumā no sevis..
Kristine Pabērza