Love Home

26/05/2026

Kā neuzticība starp vecākiem var ietekmēt meitas attiecību izvēles pieaugušā vecumā.

Meitene, kura aug ģimenē, kurā piedzīvojusi, kā māte cieš dēļ tēva neuzticības, dzīvo emocionāli saspringtā vidē pat tad, ja ģimenē par to skaļi nerunā. Bērns ļoti precīzi uztver noskaņu, spriedzi, klusēšanu, sāpes, atsvešinātību un emocionālo nestabilitāti starp vecākiem.

Pat ja meitai netiek tieši pateikts, kas notiek, viņa jūt, ka attiecībās kaut kas nav droši. Bērna psihe vienmēr mēģina atrast skaidrojumu tam, ko viņš izjūt.

Bērnībā bērnam vēl nav psihiskas spējas objektīvi analizēt pieaugušo attiecības, tāpēc bērns notiekošo izskaidro caur sevi, caur to, kā viņš juties un kāds viņš juties blakus vecākiem.
Bērnībā veidojas pirmie neapzinātie priekšstati par sevi un arī par to, kas ir attiecibas, mīlestība, tuvība, uzticēšanās, kā arī sievietes vērtību attiecībās.

Ja meitene ilgstoši redz māti sāpinātu, pazemotu, dusmīgu, aizvainotu vai bezspēcīgu tēva rīcības dēļ, viņas psihē var veidoties vairāki dziļi secinājumi:

* mīlestība nes sāpes;
* attiecībās nevar justies droši;
* vīrietis agri vai vēlu nodos, aizies, izvēlēsies citu;
* sievietei attiecībās ir jācieš, neko nevar mainīt;
* lai vīrietis nepamestu viņš ir nepārtraukti jākontrolē, jāpieskata;
* par mīlestību un sevi ir jācīnās;
* uzmanība, mīlestība, cieņa ir pastāvīgi jānopelna un jāpierāda;
* attiecībās vienmēr būs vēl kāda trešā persona.

Šie secinājumi neveidojas apzināti, taču, kad tie nostiprinās emocionālā līmenī vēlāk sāk nemanāmi vadīt sievietes partneru izvēli un viņas pašsajūtu, uzvedību attiecībās.

Pieaugot šāda sieviete var iet pa vairākiem izvēles ceļiem. Es minēšu duvus izteiktākos.

Pirmais, - var ļoti vēlēties drošas, mierīgas un uzticamas attiecības. Taču par cik viņas nervu sistēma var būt pieradusi pie spriedzes, nedrošības un emocionālas nestabilitātes, mierīgas attiecības dažkārt šķiet “garlaicīgas”, bet emocionāli nepieejami vai sarežģīti partneri — pazīstami un psiholoģiski pievilcīgāki...

Bieži šādas sievietes pieaugušā vecumā:

* jūt attiecībās pastāvīgu trauksmi ;
* baidās no pamešanas vai nodevības;
* cenšas kontrolēt partneri;
* nespēj pilnībā uzticēties un atslābt;
* pastāvīgi analizē partnera uzvedību;
* izjūt spēcīgu konkurenci ar citām sievietēm;
* nonāk “mīlas trīsstūros”;
* izvēlas emocionāli nepieejamus, aukstus, vienaldzīgus vai neuzticīgus partnerus.

No psiholoģijas skatpunkta tas nav “liktenis” vai apzināta vēlme ciest. Tā ir agrīnā pieredzē izveidojusies attiecību sistēma, kuru psihe uztver kā pazīstamu.

Meita var neapzināti identificēties ar māti un pārņemt viņas emocionālo lomu. Tas nozīmē, ka viņa sāk atkārtot pazemotās, gaidošās, piekrāptās vai upurējošās sievietes pozīciju. Nevis tāpēc, ka to gribētu, bet tāpēc, ka šāds attiecību modelis viņai šķiet saprotams un pazīstams.

Bērnā var izveidoties arī dziļa lojalitāte pret māti. Iekšēji meitene it kā saka:
“Es būšu ar tevi tavās sāpēs. Es nekļūšu līdzīga tēvam, kas Tevi sāpina.”

Taču paradoksāli, ka šī lojalitāte bieži vien noved pie tā, ka sieviete pārmanto mātes ciešanu modeli savās attiecībās.

Savukārt citas meitenes neapzināti pieņem pretēju lēmumu — nekad nebūt bezpalīdzīgās, atkarīgās, ievainotās un pamestās sievietes lomā. Tā var veidoties mīļākās stratēģija vai pastāvīga nepieciešamība dzīties, panākt, izkarot, lai būtu tā, kuru izvēlas.

Pat, ja vīrietis viņai nav interesants, nav vajadzīgs un arī nav gatavība ar viņu veidot attiecības, pat, ja tas sāpināz draudzeni vai citu sievieti, sievieti var vadīt mednieces instinkts.

Šādā gadījumā sieviete savu vērtību pastāvīgi mēģinās pierādīt caur konkurenci ar citām sievietēm(sievu), caur reizēm negodīgu, vulgāru, agresīvu uzmanības iegūšanu vai caur cīņu par vīrieti.
Ārēji tas var atstāt pašpārliecinātas sievietes tēlu un drosmi, bet dziļākajā būtībā zem tā bieži slēpjas bailes no atraidījuma, nebūt izvēlētai un mazvērtības sajūta.

Gan “piekrāptās”, gan “mīļākās” loma patiesībā bieži balstās vienā un tajā pašā ievainojumā — nedrošībā par savu vērtību un bailēs nebūt pietiekami mīlētai.

Svarīgi saprast, ka bērns nav vainīgs pie vecāku attiecību problēmām. Un vainīgs patiesi nav neviens. Tāda ir dzīve. Vecāki vienkārši iet cauri savām personīgām un kopējo attiecību krīzēm, kā to prot un spēj. Dzīvē visparedzamākā lieta ir neparedzamība.

Taču bērns ļoti bieži vēlas būt lojāls, glābt cietušo pusi, labot vecāku attiecības. Līdz ar to viņš var uzņemties sev mazam vecumam nepienākušos atbildību vai piespiedu kārtā pielāgot savu psihi tam, lai izdzīvotu vidē, kurā jūtas apjucis, nejūt drošību, nesaprot, kur ir viņa vieta, kad vecāki atrodas katrs savā kara lauka pusē.

Dziedināšanās no vecāku pārmantotiem scenārijiem var notikt brīdī, kad sieviete izvēlas sākt apzināties, ka pagātnes pieredze nav viņas identitāte vai viņas liktenis.

Ir jāizmaina no vecākiem nokopētais priekšstats par to, ka attiecības ir platforma, kurā nepārtraukti jācīnās par mīlestību un uzmanību, ka partnerībā pastāvīgi jāizvīna sava vieta, jānopelna drīkstēšanu būt otra cilvēka dzīvē.

Jo veselīgas attiecības sākas tur, kur cilvēkam vairs nav jāatkārto bērnības sāpes, lai justos, kā pazīstamā scenārijā, “kā pazīstamās mājās”...

Raksta uzsvars ir uz iespējamību, kādas izvēles var pieaugušā vecumā izdarīt sieviete, kura uzaugusi un bijusi iesaistīta vecāku attiecību peripētijās, sānsoļos un aizvainojumos. Nekas nav viennozīmīgs.

Kristine Pabērza

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...

22/05/2026

Par krāpšanas cēloņiem:

- Tu attiecībās krāpi savu partneri?
- es jau negribēju. Es tiešām neplānoju, bet tā viss iegriezās.

Zemteksts? - es piekrāpu, jo partneris neprata man iedot to, kas man bija vajadzīgs. Risināt, kārtot lietas, kā to dara iekšēji nobriedis cilvēks, es nemāku. Es pat nespēju apzināties, kas man trūka un ko meklēju partnerī. Bet tikko bija vientuļi, garlaicīgi, neinteresanti, vienmuļi vai sajutos nevērtīgs/nevērtīga, es centos no tā aizbēgt citās attiecībās.
Saglabājot mājās esošā partnera priekšrocības, ārpus mājām guvu citu piepildījumu.”

Jā, partnerību var piemeklēt dažādas krīzes un tikai abu partneru iekšējais briedums ir tā mēraukla, kā abi ies šīm krīzēm cauri.

Pamestība, vientulība, nevajadzīguma sajūta, mazvērtība - šīs sajūtas cilvēks pats sev mācās nodrošināt pieaugušā vecumā. Meklē, kā sevī šo visu aizpildīt. Iet terapijā, ieklausās sevī, atrod atbildes, dziedē savus ievainojumus. Tas ir patstāvīgs pieauguša cilvēka darbs un atbildība, - savest sevi kārtībā.

Bet infantīls cilvēks, kā mazs bērns, netiek tālāk par pieprasīšanu un sagaidīšanu, ka otrs uzmonēs, zinās, sapratīs un ar sevi spēs aizvērt viņa iekšējos tukšumus.

Nepieaudzis cilvēks dzīvo caur pastāvīgām pretenzijām un caur otra cilvēka vainošanu savā nelaimīgumā.
Viņš veikli pārnes savu atbildību uz otru cilvēku, padara otru par vainīgu, sliktu un tas ļauj attaisnot savu bezatbildību vai nodarīto otram.

Ja cilvēks savu nodevību jeb sānsoļus attaisno ar sajūtām, kuras viņam iztrūkst, tas parāda, ka partneris ir viņa jauniegūtā “mamma”, no kuras prasīt visu, dabūt visu, sagaidīt visu, uz kuru dusmoties, kuru vainot, kuru ievainot….bet mammas taču uz bērniem nedusmojas, visu piedod, visu saprot.

Ja cilvēka pamatkodols ir - “es esmu nekas, mani neviens nemīl, man sevi ir pastāvīgi jāpierāda, man jāpanāk, ka mani redz, pamana, atzīst, apbrīno”, tad ir jāsaprot, ka itin neviens cilvēks uz pasaules nespēs šo ievainoto pamatkodolu apmierināt, lai kā censtos viņu mīlēt. Šāda kodola cilvēks ir spiests pastāvīgi meklēt apkārtējos apstiprinājumu, cik viņš ir skaists, gudrs, īpašs, labs, jo pats sev to nespēj dot. Partneris mājās ir viņa drošais balsts, bet tas nenozimē, ka viņš atteiksies no jebkuras iespējas uzlasīt uzmanību no visiem ārpus mājām.

Infantīls cilvēks - tas ir trūkumcietējs. Viņam nav kodola sajūta, viņš nespēj pats sevi ne redzēt, ne just, ne apzināties. Tamdēļ, lai justos kaut cik mierīgi viņam pastāvīgi vajag citu cilvēku aprīnu, iekāri, pielūgsmi, cildināšanu, atzinību. Viņš pārtiek nevis pats no sevis, sava resursa, bet cenšas izvilināt citu cilvēku resursu - ar dažāda veida uzvedību, izrādīšanos, ķermeņa izrādīšanu, ar mantu lielīšanos, ar iespēju demonstrēšanu utt.

Bet mājās viņš ir atkosts, visiem apnicis ar savu bezatbildību un tur viņu neviens vairāk neapbrīno. Tur viņš ir tikai sāpju nesējs.

Ja partneris sānsoļus attaisno ar to, ka viņam kaut kas pietrūka attiecībās, tā ir ļoti izteikta infantīlisma pazīme.

Nereri pieaugušākais partneris cenšas izmisīgi noskaidrot: ko es varu izdarīt, lai viņš saprot, lai izmainās? Ko es varu sevī izmainīt, lai otram negribētos iet prom, staigāt apkārt? Kā panākt, lai partneris sāk izjust atbildību pret ģimeni, parteri, bērniem?

Nekādi. Ja pieaugušais runā pieaugušā valodā, mazs bērns viņa valodu nesaprot. Tu nevari iekšēji pieaudzināt otru cilvēku.

Pieauguši cilvēki, jeb pieauguši partneri visas poblēmas risina savā starpā caur sarunu un dialogu. Un tas nav nedz vienkārši, nedz ērti, nedz viegli atklāties otram savā trauslumā, bailēs, vājumā, velmēs. Runāt un izturēt savas un otra emocijas, tas nebūt reizēm nav vienkārši, taču pieaugušu cilvēku tas nebiedē. Jo saruna ir attiecību pamati.

Pieauguši cilvēki ir ieinteresēti meklēt risinājumus, nevis meklē mierinājumu ārpus attiecībām, riebt partnerim, mēģināt izdarīt pāri otram vai manipulēt dodot mājienu, ka mani var pazaudēt, ja nepacentīsies mani mīlēt kārtīgāk. Tie visi ir ievainota bērna gājieni.
Ar tāda cilvēka apziņu kaut ko censties sarunāt, atrisināt vai cerēt uz viņa atbildīgumu un savas rīcības apzināšanos, diemžēl, ļoti maz iespējams.

Uzticība, - tā ir APZINĀTA pieauguša cilvēka izvēle, nevis otra cilvēka ideālās uzvedības un attieksmes sekas.

Nav runa par dzimumu, ir runa par izvēlēm un iekšējā brieduma pakāpi.

Kristīne Pabērza

Love Home lv
Pāru Terapija lv

19/05/2026

Cilvēki ir dažādi un komunikācija jeb attiecības veidojas dažāda veida. Ir cilvēki, kuri tendēti veidot savienojošus tiltus un ir cilvēki, kuri dedzina tiktus starp cilvēkiem.

Ir cilvēki, kuri iekšēji bagātinās no jauniem kontaktiem, komunikācijas, iepazīstot jaunus cilvēkus un apmainoties vertībām, emocijām. Un ir cilvēki, kuri izmeklē starp cilvēkiem sev “apēdamos”, tos, kurus varēs sagrābt un izmantot, pakļaut, sabradāt vai pat iznīcināt.

Ja kāds cilvēks izturas rupji, agresīvi, uzbrūkoši, izaicina uz strīdiem, provocē uz emocijām vai atklāti izrāda nepatiku un pretestību vai sāk netīši labot Tevi, - nē, tas absolūti nenozīmē, ka Tev ir jāatsakās no sevis, jāsāk lūzt, pakļauties vai noticēt, ka esi nevērtīgs. Visticamāk, esi ticis rūdīta manipulatora un agresora nagos.

Protams, otra negantā attieksme un uzvedība var likt automātiski justies brāķētam, sliktam, nepareizam cilvēkam. Taču jebkura veida uzbrukus, agresija, vardarbība, manipulācijas VIENMĒR norāda uz uzbrucēja psiholoģisko portretu.
Agresora mērķis ir iedzīt otru mazvērtībā, likt apšaubīt sevi, pārraut kontaktu ar sevi, savu spēku, lai varētu otru pilnībā pakļaut un iznīcināt otra personību. Izdarīt ar otru to, ko kādreiz izdarīja ar viņu pašu.

Cilvēks, kuram ir tendence uz provokatīvu uzvedību pret kādu vienu cilvēku, visbiežāk to dara ne tikai “vienītī”, bet cenšas prasmīgi samusināt arī apkārtējos pievienoties, pavelk sev līdzi, saintriģē vēl kādu nostāties PRET izvēlēto upuri.
Viņš tik viltīgi spēj nomanipulēt ar citiem, ka pārējie to pat nepamana, kā atrodas manipulatora spēlē.

Šādu cilvēku baro iekšēja vajadzība gūt varu pār kādu – pazemojot, izsitot kādu no viņa emocionālā līdzsvara, ievedot mazvērtībā, izmisumā, panākot, ka cilvēks apjūk, zaudē realitātes sajūtu vai kontaktu ar sevi. Tas viss pierāda, ka viņam izdodas gūt virsroku.

Cilvēks, pret kuru ir vērsts uzbrukums, nereti tiek ļoti prasmīgi iemests agresora emocionālajās šūpolēs: “es nezinu, kas man uznāca”, bet patiesībā nevēlas atvainoties un turpina savu melno spēli.

Agresoram vnk ir svarīgi pieiet tuvāk, paskatīties, kā jūtas upuris, radīt uzticības plaisu un pārliecināties, cik ļoti viņa “zobi” ir ievainojuši noskatīto mērķi.

Tā nav empātija un tā nav vēlme atvainoties. Tā ir izteikta uzvedība cilvēkam ar psihopātiskām iezīmēm.

Šāds cilvēks no uzbrukumiem, atklātiem konfliktiem, bļaušanas, kliegšanas, tīšas otra cilvēka ievainošanas un otra ciešanām gūst apmierinājumu, baudu, labsajūtu, iekšēju mieru.

Viņš var gūt apmierinājumu arī no tā, ka sajūt, kā citi no viņa mazliet baidās, saraujas un cenšas pielīst, jo neviens nevēlas, lai uzbrukums tiktu vērsts arī pret viņu. Tā agresoram izdodas “ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus” – atklāti uzbrukt vienam un vienlaikus neapzināti iegūt kontroli pār pārējiem.

Tieši uz līdzīga principa skolā darbojas mobings – vienu bērnu pazemo, bet pārējie, baidoties nonākt pazemotā vietā, sāk turēties tuvāk agresoram. Koalīcija izveidojas bez īpašas piepūles.

Tā kā agresors pats ir emocionāli noslēgts, citu cilvēku emocijas(sāpes, asaras, aizvainojums, izmisums) kļūst par viņa “barību”. Otra cilvēka bailes, raudāšana vai dusmas nerada viņā empātiju, bet gan kalpo kā apliecinājums viņa varai un ietekmei.

Šāds cilvēks var gūt apmierinājumu no savas rīcības arī tad, ja viņa spēle ir atmaskota. Otra ciešanas vai sabojāts garastāvoklis neliek viņam justies vainīgam vai nokaunēties – tas var pat pastiprināt varas garšu, jo redzams, ka mērķis ir panākts, visi cieš.

Cilvēku, pret kuru ir vērsta tieša agresija, var pārņemt sajūta: “ar mani kaut kas nav kārtībā”. Tas šķiet loģiski – pret “labiem” cilvēkiem taču tā neizturas. Taču biežāk tas vairāk raksturo pašu uzbrucēju un viņa psiholoģisko uzbūvi.

Tas, ka pret tevi kāds ir pavērsies, ne vienmēr nozīmē, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Nevienam nav tiesību uzbrukt, manipulēt vai mēģināt iznīcināt otra cilvēka personību.

Tevi nevis nemīl, bet, iespējams, kādam ir grūti tevi izturēt, jo viņš pats netiek galā ar sevi vai cieš no psiholoģiskām problēmām. Tā vietā, lai dzīvotu savu dzīvi, ir cilvēki, kuri dzīvo uz citu rēķina – izmantojot viņu resursus, enerģiju, pat telpu un robežas.

Pieaugušā vecumā ne visi cilvēki iekšēji nobriest. Ne visi attīsta atbildību par savu rīcību, attieksmi, vārdiem un uzvedību.

Psiholoģiskā brieduma trūkums atspoguļojas komunikācijā. Šādam cilvēkam bieži trūkst patiesu, tuvu attiecību, no viņa mēdz baidīties, un viņš pats izjūt neiederību. Viņu kaitina citi cilvēki, un bieži šķiet, ka “visi ir stulbi”.

Šāds cilvēks var nespēt izturēt nevis otru cilvēku, bet pats savu iekšējo sāpi un negatīvisma smagumu.

Bieži to atklāj arī sejas izteiksme – neapmierinātība, aukstas, nedzīvas acis, ass smīns.

Viņam var būt grūti izturēt otra cilvēka dzīvīgumu, prieku, pozitīvismu, sakārtoto dzīvi, vieglumu, atvērtību vai patiesumu.

Otra maigumu viņš var uztvert kā vājumu, kaut patiesi pats to ļoti vēlas.
Otra patiesumu – kā izlikšanos, jo pats uz patiesumu nav spējīgs. Viņam ir sava iekšējā “vārdnīca”.

Viss, kas otrā ir viegls un gaišs, var radīt pretestību un agresiju, aktivizējot vēlmi otru “sabradāt”.

Atgrūšana un uzbrukums var rasties arī tāpēc, ka otram ir tas, kā pašam trūkst, un tas izraisa dusmas, skaudību vai kaunu.

Blakus cita cilvēka atvērtībai agresoram var rasties diskomforts, kas sakņojas viņa paša pieredzē – piemēram, bērnībā piedzīvotā kaunināšanā vai emocionālā apspiešanā.

Tāpēc, saskaroties ar uzbrukumiem, ir vērts sev pajautāt: ko otrs cilvēks šobrīd manī nespēj izturēt?

Nav jāzaudē savs iekšējais balsts un nav jākļūst ērtākam vai citādākam, lai kāds tevi spētu pieņemt. Daudz svarīgāk ir saglabāt sevi un savas robežas.

Svarīgi ir arī pamanīt – kur tu pats sevi pamet brīdī, kad kāds ar tevi ir neapmierināts, un kur otrs vienkārši nespēj tevi izturēt savu psiholoģisko grūtību dēļ.

Kristine Pabērza
Love Home
Pāru Terapija lv

14/05/2026

Vai varētu būt pieredzēts? Vai vēlies šo mainīt? www.paruterapija.lv

06/05/2026

Cilvēki ir dažādi un komunikācija jeb attiecības veidojas dažāda veida. Ir cilvēki, kuri tendēti veidot savienojošus tiltus un ir cilvēki, kuri dedzina tiktus starp cilvēkiem.
Ir cilvēki, kuri iekšēji bagātinās no jauniem kontaktiem, komunikācijas, iepazīstot jaunus cilvēkus un apmainoties vertībām, emocijām. Un ir cilvēki, kuri izmeklē starp cilvēkiem sev “apēdamos”, tos, kurus varēs sagrābt un izmantot, pakļaut, sabradāt.

Ja kāds cilvēks izturas rupji, agresīvi, uzbrūkoši, izaicina uz strīdiem, provocē uz emocijām vai atklāti izrāda nepatiku un pretestību vai sāk netīši labot Tevi, - nē, tas absolūti nenozīmē, ka Tev ir jāatsakās no sevis, jāsāk lūzt, pakļauties vai noticēt, ka esi nevērtīgs. Visticamāk, esi ticis rūdīta manipulatora un agresora nagos.

Protams, otra negantā attieksme un uzvedība var likt automātiski justies brāķētam, sliktam, nepareizam cilvēkam. Taču jebkura veida uzbrukus, agresija, vardarbība, manioulācijas VIENMĒR norāda uz uzbrucēja psiholoģisko portretu.

Cilvēks, kuram ir tendence uz provokatīvu uzvedību pret kādu vienu cilvēku, visbiežāk to dara ne tikai “vienītī”, bet prasmīgi samusinot apkārtējos, saintriģējot. Viņš tik viltīgi spēj nomanipulēt ar citiem, ka pārējie to nepamana, ka atrodas manipulatora spēlē.

Šādu cilvēku baro iekšēja vajadzība gūt varu pār kādu – pazemojot, izsitot mērķi no emocionālā līdzsvara, ievedot mazvērtībā, izmisumā. Tas viss tiksi parāda, ka viņam izdodas gūt virsroku.

Cilvēks, pret kuru ir vērsts uzbrukums, nereti tiek ļoti prasmīgi iemests agresora emocionālajās šūpolēs: “es nezinu, kas man uznāca”, bet pēc laika spēli turpina. Viņam ir svarīgi pieiet tuvāk, paskatīties, kā jūtas upuris, radīt uzticības plaisu un pārliecināties, cik ļoti viņa “zobi” ir ievainojuši noskatīto mērķi.

Tā nav empātija un tā nav vēlme atvainoties.
Tā ir izteikta uzvedība cilvēkam ar psihopātiskām iezīmēm. Šāds cilvēks no uzbrukumiem, atklātiem konfliktiem, bļaušanas, kliegšanas, tīšas otra cilvēka ievainošanas un otra ciešanām gūst apmierinājumu, baudu, labsajūtu, iekšēju mieru.

Viņš var gūt apmierinājumu arī no tā, ka sajūt, kā citi no viņa mazliet baidās, saraujas un cenšas pielīst, jo neviens nevēlas, lai uzbrukums tiktu vērsts arī pret viņu. Tā agresoram izdodas “ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus” – atklāti uzbrukt vienam un vienlaikus neapzināti iegūt kontroli pār pārējiem.

Tieši uz līdzīga principa skolā darbojas mobings – vienu bērnu pazemo, bet pārējie, baidoties nonākt pazemotā vietā, sāk turēties tuvāk agresoram. Koalīcija izveidojas bez īpašas piepūles.

Tā kā agresors pats ir emocionāli noslēgts, citu cilvēku emocijas(sāpes, asaras, aizvainojums, izmisums) kļūst par viņa “barību”. Otra cilvēka bailes, raudāšana vai dusmas nerada viņā empātiju, bet gan kalpo kā apliecinājums viņa varai un ietekmei.

Šāds cilvēks var gūt apmierinājumu no savas rīcības arī tad, ja viņa spēle ir atmaskota. Otra ciešanas vai sabojāts garastāvoklis neliek viņam justies vainīgam vai nokaunēties – tas var pat pastiprināt varas garšu, jo redzams, ka mērķis ir panākts, visi cieš.

Cilvēku, pret kuru ir vērsta tieša agresija, var pārņemt sajūta: “ar mani kaut kas nav kārtībā”. Tas šķiet loģiski – pret “labiem” cilvēkiem taču tā neizturas. Taču biežāk tas vairāk raksturo pašu uzbrucēju un viņa psiholoģisko uzbūvi.

Tas, ka pret tevi kāds ir pavērsies, ne vienmēr nozīmē, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Nevienam nav tiesību uzbrukt, manipulēt vai mēģināt iznīcināt otra cilvēka personību.

Tevi nevis nemīl, bet, iespējams, kādam ir grūti tevi izturēt, jo viņš pats netiek galā ar sevi vai cieš no psiholoģiskām problēmām. Tā vietā, lai dzīvotu savu dzīvi, ir cilvēki, kuri dzīvo uz citu rēķina – izmantojot viņu resursus, enerģiju, pat telpu un robežas.

Pieaugušā vecumā ne visi cilvēki iekšēji nobriest. Ne visi attīsta atbildību par savu rīcību, attieksmi, vārdiem un uzvedību.

Psiholoģiskā brieduma trūkums ātri atspoguļojas komunikācijā. Šādam cilvēkam bieži trūkst patiesu, tuvu attiecību, no viņa mēdz baidīties, un viņš pats izjūt neiederību. Viņu kaitina citi cilvēki, un bieži šķiet, ka “visi ir stulbi”.

Šāds cilvēks var nespēt izturēt nevis otru cilvēku, bet pats savu iekšējo sāpi un negatīvisma smagumu.

Bieži to atklāj arī sejas izteiksme – neapmierinātība, aukstas, nedzīvas acis, ass smīns.

Viņam var būt grūti izturēt otra cilvēka dzīvīgumu, prieku, pozitīvismu, sakārtoto dzīvi, vieglumu, atvērtību vai patiesumu.

Otra maigumu viņš var uztvert kā vājumu, kaut patiesi pats to ļoti vēlas.
Otra patiesumu – kā izlikšanos, jo pats uz patiesumu nav spējīgs. Viņam ir sava iekšējā “vārdnīca”.

Viss, kas otrā ir viegls un gaišs, var radīt pretestību un agresiju, aktivizējot vēlmi otru “sabradāt”.

Atgrūšana un uzbrukums var rasties arī tāpēc, ka otram ir tas, kā pašam trūkst, un tas izraisa dusmas, skaudību vai kaunu.

Blakus cita cilvēka atvērtībai agresoram var rasties diskomforts, kas sakņojas viņa paša pieredzē – piemēram, bērnībā piedzīvotā kaunināšanā vai emocionālā apspiešanā.

Tāpēc, saskaroties ar uzbrukumiem, ir vērts sev pajautāt: ko otrs cilvēks šobrīd manī nespēj izturēt?

Nav jāzaudē savs iekšējais balsts un nav jākļūst ērtākam vai citādākam, lai kāds tevi spētu pieņemt. Daudz svarīgāk ir saglabāt sevi un savas robežas.

Svarīgi ir arī pamanīt – kur tu pats sevi pamet brīdī, kad kāds ar tevi ir neapmierināts, un kur otrs vienkārši nespēj tevi izturēt savu psiholoģisko grūtību dēļ.

Kristine Pabērza

www Love Home

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...

03/05/2026

Upura “joku bedre”

Upuris ir cilvēks, kurš skaidri redz, jūt un saprot pēc otra cilvēka attieksmes, ka viņam pretim ir cilvēks, kurš nav iekšēji gatavs atvērties, veidot attiecības vai uzņemties atbildību par partnerību.

Adekvāts un pašapzinīgs cilvēks šādā situācijā atklāti noskaidros otra cilvēka nodomus, sajūtas un situāciju, lai abi varētu pieņemt apzinātu lēmumu – ņemt pauzi vai turpināt attiecības, un, ja turpināt, tad kādā tempā.

Savukārt upurim otra cilvēka vēsums, nenoteiktība, aukstums, vienaldzība un neparedzamība kļūst par “zaļo gaismu” uzsākt cīņu ar vējdzirnavām.

Pat skaidri redzot un apzinoties, ka otrs cilvēks nespēj, negrib vai izvairās mīlēt, upuris aktīvi centīsies sevi uzspiest, iepatikties, “ielīst zem ādas”, piedāvāt sevi no visizdevīgākās puses, lai tikai panāktu otra pieķeršanos. Precīzāk – pieķeršanos ērtībām, labumiem un bonusiem, ko upuris piedāvā.

Paiet laiks, upuris nogurst no savas centības un, saprotot, ka otra cilvēka “durvis” tā arī nav atvērušās, ieslēdzas otrā fāze – pārmetumi, dusmas, aizvainojums: “Es Tevis dēļ visu daru un atdodu, bet Tu mani nemīli un necieni!”

Kamēr cilvēks spēlē upura lomu, viņš dzīvo pēc savdabīga algoritma – nepārtraukti meklē kādu, kurš nespēj vai negrib dot to, ko viņš sagaida, lai vēlāk varētu izjust dusmas, sašutumu un izteikt pārmetumus.

Izeja?
Ieraugi un atzīsti, ka dzīvo no upura (cietēja, bet vienlaikus arī slēpta uzspiedēja) stratēģijas.

Apzinies, ka Tu neatsaucies cilvēkiem, kuri ir atvērti, spējīgi un gatavi mīlēt. Tev ir vajadzīgas ciešanas – iemesls, kas tās attaisno un uztur.

Ieraugi arī to, ka Tu, iespējams, neproti, neesi gatavs vai pat nevēlies mīlēt. Tev vajag drāmu. Tev vajag kādu “vainīgo”, ar kuru cīnīties un pret kuru vērst savas emocijas. Dzīvot caur sevi un sev – tas vēl nav apgūts.

Tavs fokuss ir vērsts uz nepieejamiem, noslēgtiem, neparedzamiem un bieži arī bezatbildīgiem vai izmantojošiem cilvēkiem. Tas ļauj Tev uzturēt cietēja lomu un dzīvot iedomātā cīņā.

Ja dzīvē parādītos cilvēks, kurš patiesi ir atvērts mīlestībai, Tu, visticamāk, viņu atgrūstu. Jo pašā vēl nav šīs atvērtības. Mīlestība biedē. Tiklīdz kāds sāk izturēties ar rūpēm, cieņu un patiesu uzmanību, var uzpeldēt bērnībā iegūtais kauns, vainas sajūta, mazvērtība vai pazemojums.

Mīlestību var atļauties iekšēji nobriedis cilvēks – tas, kurš pats sevi mīl un sev novēl labu.

Kamēr Tu vēl meklē spēli, tās noteikumi paliek nemainīgi: “Ļauj man Tevi ķert, un pēc tam dusmoties, ka Tu mani nemīli.”

Upuris bieži nespēj ieraudzīt savu psiholoģisko portretu no malas. Viņam patiesi šķiet, ka citi nespēj viņu novērtēt, lai gan viņš ir “tik jauks, sirsnīgs un atbalstošs”.

Taču patiesībā ar patiesu sirsnību tam ir maz kopīga.
Upuris var būt tikpat agresīvs kā jebkurš cits agresors – tikai viņa agresija ir slēpta un smalki maskēta. Tā ir spēle, kurā citi tiek padarīti par vainīgiem viņa paša ciešanās.

Kristine Pabērza
love home
Pàru Terapija

01/05/2026

Trauksme!

Kā rodas beziemesla trauksme? Kur ir tās iedīgļi?
Ja māte ir vienīgais stbalsts bērniem un viņai ir jāspēj padomāt par visu vienai, ja māte ir palikusi bez partnera atbalsta vai viņa pēc dabas ir trauksmaina dēļ bērnības traumām, ar to būs jārēķinās bērniem.
Uzaugot ar pastāvīgā trauksmē, stresā un izdzīvošanas bailēs esošu māti, bērns, pats to neapzinādamies, automātiski uzņemsies mātes emocionālā stabilizatora lomu. Bērnam ir svarīgi nepazaudēt māti, lai māte izdzīvo un saglabā sevi, jo tad bērns viņu nezaudēs. Lūk, kāpēc bērns ieņem bufera lomu blakus trauksmainai un bailīgai mātei.
Trauksmaina māte, - tā ir sieviete, kura ir palikusi bez ārējā balsta, bet iekšējais balsts, iespējams, viņai vēl nekad nav bijis noformējies. Viņa atrodas pastāvīgās reālās vai pašizdomātās bailēs. Bailes ir veids, kā sieviete cenšas kontrolēt visu. Tas ir sava veida izdzivošanas veids pat tad, kad briesmas nedraud.
Bērns jūt, ka mamma ir nobijusies, stresā, trauksmē, un tā vietā, lai atslābtu un justos blakus mātei droši, viņā ieslēdzas aizsardzības mehānisms: man ir jābūt klusam, es nedrīkstu vel vairāk satraukt māti ar savām emocijām un emocijām. Man ir jācenšas mammu nesatraukt.
Protams, ka tas nav bērna spēkos. Un, protams, ka mēs nedzīvojam burkā, mātes ir dzīvi cilvēki, kuras bieži vien paliek bez jebkāda emocionāla, mentāla un fiziska atbalsta, tāpēc tur sevi rokās un krampī, lai nekas vēl vairāk nesabrujtu viņas dzīvē.
Atbildība uz māti gulstas ārkārtīgi liela un mātei pašai audzinot bērnus būtu nepieciešams blakus stabils atbalsts, jo sieviete ar bērnu ir ļoti trausla.
Raksts nav par mātes vainošanu, bet gan par to, kā mēs veidojamies tramīgi, trauksmaini, kur tam “aug kājas”.
Es arī biju no tām trauksmainām mātēm, kura no pirmās klases bērnu audzināju par tik daudz ko baidoties.
Par kādu atslābumu var runāt pie jebkāda ārējā drošības pamata, mājvietas zaudējuma, esot finansiālā bedrē, milzīgās bailēs par to vai būs iespēja nopirkt pārtiku, zāles, drēbes bērnam. Kauns, vaina, pārliecība, ka esmu izgāzusies, kā sieviete, ka esmu zaudējusi uzticību bērna acīs un pati sevī.
Pašapziņa, izdzīvošana, bailes - par kādu iekšējo mieru un harmoniju varam runāt?
Un vēl trauksmainās mātes mantojums.
Blakus pastāvīgi trsuksmainai, uzvilktai, nervozai un emocionāli nelīdzsvarotai mātei bērns emocionāli sasalst, sastingst, pārstāj būt priecīgs un dzīvs — pārstāj spēlēties un justies brīvs.
Tā vietā, lai paļautos uz māti kā uz balstu un drošu aizmuguri, bērns ir spiests pastāvīgi meklēt veidus, kā pašam tikt galā ar savām emocijām, bailēm un stresu. Visbiežāk tas nozīmē mēģināt visu sevī nobloķēt un nejust.
Tā veidojas neirotiskas, trauksmainas, neizticības pilna, emocionāli nobloķējušās personibas iedīgļi.
Blakus trauksmainai mātei bērnā veidojas pārliecība: pasaule ir bīstama, dzīvot tajā nav droši, un jebkurā brīdī kaut kas var notikt. Ja es redzu, cik mana māte ir pilna baiļu un baidās no dzīves, kāpēc lai es uzticētos dzivei? Es ticu mātei.
Lai arī uzbrucēju es īsti neredzu, bet arī sāku uzmanīties, aizsargāties, dzīvot iekšējā trauksmē un kontrolē.
Lai saglabātu stabilitāti, ir nepieciešams kontrolēt visu — citus, sevi un apkārt notiekošo.
Atslābt nav droši. Arī satraukt mammu nedrīkst — jau tā ir grūti noķert brīdi, kad viņa ir mierīga un emocionāli pieejama.
Bērns iemācās mātes emocionālo stāvokli nolasīt ātrāk nekā savējo, un tā attīstās ievainota empātija. Rezultātā izaug vēl viens cilvēks, kurš visu mūžu dzīvo ar pastāvīgu trauksmi sevī. Viņš ir spiests atslēgt savas emocijas un sajūtas, kļūstot šķietami bezjūtīgs.
Bet mēs brīnamies, - ko tas vīrietis tāds nejūtīgs, auksts un atgrūdošs? Ko tā sieviete tik saspringta, kontrolējoša, trauksmaina? Viņiem nav pieredze justies droši, redzamiem, mīlētiem un atrasties mierīgā vidē.
Pieaugušā vecumā šādam cilvēkam var būt grūti būt blakus emocionāli trauksmainiem cilvēkiem, jo tie atgādina par agrīno pieredzi — par pienākumu glābt citus, vienlaikus atsakoties no sevis. Var parādīties vēlme kontrolēt partneri, bailes viņu pazaudēt un neuzticēšanās sajūta, ka otrs patiešām var viņu redzēt, just un vēlēties.
Šāds cilvēks bieži baidās kļūdīties, piedzīvot neveiksmi un nespēj sevi pieņemt bez perfekcionisma filtra. Viņš reti riskē, baidās būt neērts un izjūt grūtības novilkt veselīgas robežas.
Taču vienlaikus šāds bērns sevī bieži attīsta arī spējas, kas vēlāk dzīvē var kļūt par resursu — augstu jūtīgumu, spēju dziļi sajust citus, ātri nolasīt emocionālo fonu, uzņemties atbildību un pielāgoties. Problēma rodas brīdī, kad šīs prasmes tiek izmantotas uz paša rēķina, ignorējot savas vajadzības.
Kāda ir izeja? Ko darīt?
Iesākumā apzināties, izprast un pieņemt savu bērnības realitāti. Nav vainīgo.
Mēs taču visi saprotam, kā pieauguši cilvēki, ka ja mātei būtu bijusi izvēle, zināšanu, viņa būtu izvēlējusies audzināt savus bērnus mierā un harmonijā dzivojot. Kaut kādu iemeslu dēļ tas nevarēja notikt.
Pieaugušā vecumā runa vairāk nav par māti, bet gan par to, kā sevī mainīt bērnībā aizgūtos paternus.
Būtu svarīgi pamazām iemācīties atgriezties pie sevis — atpazīt savas emocijas, atļaut sev just. Ir jāmācās just un bez vainas sajūtas nospraust robežas. Noticēt, ka visi ir pieauguši cilvēki un nav uzdevums visus glābt. Arī mīlestību nav jāpelna caur kalpošanu citiem vai atļaujot sevi izmantot.
Drošības sajūta un iekšējais balsts var tikt veidots no jauna caur apzinātību, caur citādāku pašsajūtu attiecībās un pieredzēs, kurās cilvēks tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir. Tas ir ceļš.
Mācīties atpazīt sevī kaunu un vainas sajūtas, kuras bieži vien ir trauksmes iemesls.
Mācīties runāt, lūgt atbalstu, palīdzību un arī mācīties pieņemt atbalstu un palīdzību. Tad arī bērns redzēs, ka nav jākaunās, ja ar kaut ko neizdodas tikt galā, ka cilvēkiem var uzticēties un ka dzīve var būt atbalstoša, interesanta un laba.
Ko varam secināt? Ka bērns, kurš agrīni ir spiests būt stiprs blakus trauksmainiem jeb emocionāli nestabiliem vecākiem, iemācās atteikties no sevis, nejust, nedzīvot, nebūt dzīvs, brīvs, atslābt. Lai tiktu ārā no sasaluma un trauksmes ir ļoti svarīgi apzinātā vecumā mācīties atgūt kontaktu ar sevi, ar savu ķermeni, jūtību, gribu, emocijām.
Es ļoti iesaku dažādas ķermeņa terapijas, dejas terapiju, zīmēšanas terapiju, masāžas, pirtis un sarunas, runāt ar cilvēkiem, kuri prot dzirdēt. Runāt par sajūtām. Iet terapijā un darīt visu, lai pamazām atgrieztos kontaktā ar sevi. Neviens to mūsu vietā nedarīs.
Ir jāiemācās būt beidzot būt klātesošam arī sev. Un tieši šis ceļš no izdzīvošanas uz dzīvošanu kļūst par lielāko iekšējo darbu un vienlaikus arī iespēju sākt dzīvot no sirds.
Kristīne Pabērza

www.paruterapija.lv
www love home lv

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...