07/07/2026
Es atbraucu ar trim problēmām, bet aizbraucu ar problēmu, par kuru nemaz nezināju.
Šis laikam ir teikums, kas man visvairāk paliks no šīm brīvdienām.
Un, iespējams, tas visprecīzāk apraksta, kas īsti notiek smilšu seminārā.
Jo cilvēks parasti atbrauc ar kaut ko ļoti konkrētu. Ar attiecībām. Ar darbu. Ar nogurumu. Ar jautājumu par izvēli. Ar sāpīgu vietu, kuru jau it kā pazīst. Viņš domā: “Es zinu, kas ar mani notiek. Man tikai vajag saprast, ko ar to darīt.”
Bet tad tu apsēdies pie smilšu kastes.
Un smiltis ne vienmēr parāda to, ko tu biji gatavs ieraudzīt.
Tās parāda to, kas jau sen stāv tavā iekšējā pasaulē un klusi gaida savu brīdi.
Šajās trīs dienās bija ļoti daudz dziļu darbu. Ļoti daudz smilšu kastu, kurās ārēji bija tikai figūriņas, simboli, pasaku tēli, mazi priekšmeti, nejauši izvēlētas formas. Bet patiesībā tur bija cilvēku dzīves. Tur bija identitāte. Tur bija neatļautās vēlmes. Tur bija noklusētais “nē”. Tur bija tā vieta cilvēkā, kur viņš pats sev saka: “Es nedrīkstu gribēt par daudz.” “Es nedrīkstu atteikt.” “Es nedrīkstu būt neērta.” “Es nedrīkstu paņemt savu vietu.”
Un tas ir tik spēcīgi — redzēt, kā viena maza figūra smiltīs pēkšņi pasaka vairāk nekā garš stāsts.
Kā kāds novieto sevi pašā kastes malā un tikai vēlāk ierauga: “Es taču tā dzīvoju. Es visu laiku esmu maliņā.”
Kā kāds noliek priekšā sienu un sākumā saka, ka tā ir aizsardzība, bet pēc tam saprot — tā nav tikai aizsardzība. Tā ir vientulība.
Kā kādam “mazā, neglītā” figūra izrādās nevis ienaidnieks, bet paša nepieņemtā daļa. Tā, kuru ikdienā gribas noslēpt, izlabot, izskaidrot, pārvarēt. Bet kuru patiesībā vajag beidzot ieraudzīt.
Mēs daudz pieskārāmies Junga ēnas tēmai. Ne teorētiski. Ne skaisti un pareizi. Bet dzīvi.
Ēna nav tikai kaut kas tumšs. Ēna ir viss, ko es sevī neesmu atļāvis atzīt. Mana agresija. Mana skaudība. Mans nogurums. Mana vēlme būt pirmajam. Mana vajadzība pēc uzmanības. Mans “es negribu”. Mans “man nepietiek”. Mans “es gribu citādi”.
Un reizēm vislielākā ēna nav kaut kas briesmīgs.
Reizēm vislielākā ēna ir vēlme.
Vēlme dzīvot citādāk. Vēlme izvēlēties sevi. Vēlme pateikt nē. Vēlme vairs nebūt ērtam. Vēlme pārstāt pielāgoties vecajam tēlam par sevi.
Tas arī bija viens no spēcīgākajiem šo dienu pieskārieniem — cik daudzos cilvēkos vēlme ir aizliegta. Ne tāpēc, ka viņi neko negrib. Bet tāpēc, ka kaut kur ļoti sen ir iemācījušies: gribēt ir bīstami. Gribēt nozīmē kādu pievilt. Gribēt nozīmē kļūt egoistiskam. Gribēt nozīmē sastapties ar atteikumu. Tāpēc labāk negribēt. Labāk būt saprātīgam. Labāk būt labam. Labāk būt tādam, ar kuru nevienam nav grūti.
Bet smiltīs tas viss iznāk ārā.
Smiltis nemoralizē. Tās nesaka: “Tā nedrīkst.” Tās vienkārši parāda.
Un tieši tāpēc šis darbs ir tik dziļš. Jo cilvēks nevis dzird interpretāciju no malas, bet ierauga savu iekšējo pasauli ārpus sevis. Viņš pēkšņi var uz to paskatīties. Nevis būt pilnībā tajā iekšā, bet skatīties uz to kā uz karti.
Caur smiltīm.
Caur pasaku.
Caur simbolu.
Caur simptomu.
Caur figūru, kuru roka izvēlējās ātrāk nekā prāts paspēja izdomāt paskaidrojumu.
Un tad notiek tas klusais, bet ļoti īstais brīdis: cilvēks sāk saprast nevis savu problēmu, bet mehānismu, kas šo problēmu rada.
Ne tikai “man ir grūti pateikt nē”, bet — kāpēc mans nē man šķiet bīstams.
Ne tikai “es nezinu, ko gribu”, bet — kurā brīdī es sev aizliedzu gribēt.
Ne tikai “man ir konflikts”, bet — kura mana daļa karo ar kuru manu daļu.
Un tas ir ļoti skaisti. Ne viegli. Ne vienmēr patīkami. Bet skaisti savā patiesumā.
Man šķiet, katrs no šīm trim dienām aizbrauca ar kaut ko ļoti personīgu. Ar jaunu plusiņu savā ēnā. Ar kādu integrētu iekšējo konfliktu. Ar sajūtu, ka ir pieskāries tai personības daļai, kuru ikdienā varbūt nemaz nepamana. Vai pamana tikai tad, kad tā jau sāk runāt caur simptomu, nogurumu, dusmām, attiecību spriedzi vai neizskaidrojamu iekšēju nemieru.
Un vēl man ļoti palika sajūta, ka mēs sevi nevaram iepazīt tikai caur to, ko par sevi jau zinām.
Tur jau nav nekā jauna.
Ja gribam satikt sevi pa īstam, kādā brīdī ir jāielūkojas neapskatītajā.
Tajā vietā, kur nav gatavas atbildes.
Kur nav skaista pašstāsta.
Kur nav “es jau tāda esmu”.
Kur ir kaut kas mazliet neērts, mazliet svešs, mazliet negribēts.
Un reizēm tieši tur sākas visīstākā satikšanās ar sevi.
Tāpēc es esmu ļoti pateicīga par šīm dienām. Par cilvēku drosmi. Par patiesumu. Par smiltīm, kas runā ļoti klusi, bet ļoti precīzi. Par iespēju redzēt, kā cilvēks pamazām atgriež sev kādu savu daļu.
Un jā — tas laikam tiešām ir ļoti precīzi:
mēs atbraucam ar trim problēmām, kuras jau zinām,
bet aizbraucam ar vienu, par kuru nemaz nezinājām.
Un tieši tā viena bieži vien ir īstā.
Un vēl bija viena ļoti spēcīga pieredze, kuru nevar nepieminēt.
Tā bija par tiem cilvēka iekšējiem stūriem, kuros viņš dažreiz ir iestrēdzis tik dziļi, ka tur vairs nav pat cerības. Ne tikai gaidu, bet pat cerības, ka kaut kas varētu mainīties.
Tie ir tie vecie, nolēmuma pilnie modeļi, kuros cilvēks it kā turpina dzīvot ar ļoti klusu iekšēju jautājumu:
“Varbūt kādreiz viņi sapratīs?”
“Varbūt kādreiz mani pieņems?”
“Varbūt kādreiz atcerēsies, ka es arī tur biju?”
“Varbūt kādreiz man iedos to, ko es tik ļoti gaidīju?”
Un cilvēks dzīvo. It kā pieaugušais. It kā šodienā. It kā jau sen prom.
Bet kāda viņa daļa joprojām stāv tur — pagātnē. Pie durvīm, kas nekad neatvērās. Pie cilvēkiem, kuri nekad nepateica vajadzīgos vārdus. Pie situācijām, kurās kaut kas palika nepieņemts, neieraudzīts, neatdots.
Un visgrūtākais šajā visā ir tas, ka mēs bieži šo pagātnes daļu nevis pieņemam, bet apkalpojam.
Mēs viņu nēsājam sev līdzi.
Mēs viņai taisnojamies.
Mēs viņas dēļ nevaram iet tālāk.
Mēs viņas vārdā turpinām gaidīt.
Mēs viņas vārdā vēl ceram, ka tur, pagātnē, kāds mainīsies.
Bet kādā brīdī dziedinošākais nav vēlreiz cerēt.
Dziedinošākais ir atļaut tai daļai nomirt.
Ne sev.
Ne dzīvei.
Ne mīlestībai.
Bet tai vecajai iekšējai lomai, kura tik ilgi ir dzīvojusi no gaidīšanas.
Un tas, ko mēs piedzīvojām seminārā, bija ārkārtīgi dziļi. Mums pat bija simboliska bēru ceremonija. Ļoti īsta. Ļoti klusa. Ļoti spēcīga. Mēs visi tajā piedalījāmies, lai cilvēks ne tikai ar prātu saprastu: “tas ir pagājis”, bet lai ķermenis, sajūtas un visa iekšējā pasaule beidzot varētu noticēt — jā, tas ir aizgājis.
Tas nenozīmē, ka pagātne nekad nav bijusi.
Tā bija.
Tur bija sāpes. Tur bija gaidas. Tur bija nepiepildītas ilgas. Tur bija mazais cilvēks, kurš ļoti cerēja, ka viņu ieraudzīs.
Bet tagad pieaugušais cilvēks vairs negrib visu dzīvi stāvēt pie tām pašām durvīm.
Viņš vairs negrib apkalpot nolemtību.
Viņš vairs negrib gaidīt, kad mainīsies tie, kuri varbūt nekad nemainīsies.
Viņš vairs negrib savu dzīvi turēt piesietu pie senas cerības.
Un tajā bija kaut kas ļoti svētīgs.
Atlaist nevis tāpēc, ka “nekas nebija svarīgi”.
Bet tieši tāpēc, ka bija svarīgi.
Tik svarīgi, ka to beidzot vajadzēja apraudāt, nosaukt, nolikt un ļaut aiziet.
Man šķiet, šī bija viena no skaistākajām integrācijas pieredzēm. Jo integrēt ēnu nenozīmē tikai pateikt: “Jā, šī daļa manī ir.” Dažreiz integrēt nozīmē saprast: “Šī daļa manī ir bijusi. Tā mani ir sargājusi. Tā ir nesusi sāpes, gaidas un cerību. Bet tagad tai vairs nav jāvada mana dzīve.”
Un tad cilvēks it kā atgriežas šodienā.
Ne ar tukšumu.
Ne ar noliegumu.
Bet ar jaunu brīvību.
Ar sajūtu: pagātne paliek pagātnē.
Es viņu vairs neapkalpoju.
Es vairs negaidu, ka tur kāds mani izglābs.
Es pats izmainīju to, ko visu laiku gaidīju no citiem.
Un tas bija ļoti, ļoti skaisti.❤️
