12/03/2023
Mēs varam domāt, ka atdodam saviem bērniem visu, - laiku, uzmanību, enerģiju, mājvietu, ērtības, naudu. Mēs varam dzīvot ar pārliecību, ka visu esam darījuši bērnu labā un ka tas ir viss, visvairāk nepieciešamais bērniem. Un ar laiku sākt sagaidīt pateicību..pieprasīt novērtēšanu..atprasīt ieguldīto parādu.
Traki neērta patiesība, - ja mēs neprotam iedot bērniem laimīga, iekšēji un ārēji piepildīta, ar dzīvi apmierināta, pašapzinīga cilvēka pieredzi, tas ir, - sevi tādu, tad mēs neesam galveno iedevuši..
Caur rūpēm mēs nereti nododam bērniem savu upurismu, ziedošanos un ciešanu piegaršu, ne mīlestību ar vieglumu un spējot saglabāt sevi vērtībā. Bonusā bērnos attīstās vainas sajūtu par vecāku ziedošanos un skaidra apjausma, ko nozīmē “mīlestība”. Un, proti, tas ir tad, kad Tu visu atdod otram un pats paliec tukš, apjucis, nelaimīgs, noguris. Bērni iemācās, ka - ja es izlemšu par kādu rūpēties, tas nozīmē apdalīt sevi, negūt baudu no dalīšanās, nogurt no “mīlestības” Tas nozīmē - ciest.
Kur lai bērni iemācās, ka mīlēt, - tas ir skaisti un piepildoši? Ka atdot var tikai no pilna kausa..ka visupirms par sevi ir jāparūpējas, lai būtu ko dot tālāk..Ka mīlēt un rūpēties pašam par sevi, - tas ir ok, tas ir pareizi! Kā lai bērns notic, ka drīkst balstīties uz savām sajūtām un interesēm, ja vecāki demonstrē pretējo?
Kā lai bērni iemācās, ka gribēt, - tā ir degviela visam! ka degt acīm no velmes kaut ko sasniegt, - tas ir labi, vērtīgi un pašrealizācijas pamats, ja vecākos ir tikai bailes, piezemētība, nevēlēšanās realizēties, aizvērta, apstādināta dzīve vai absolūti dzisusi velme dzīvot?
Kur lai bērni apgūst mīlestības spēku, mīlestību uz sevi un dzīvi, ja viņus “mīl” un aprūpē pārguruši, no savas dzīves atteikušies, pilni neticības un izkūpējušas pašapziņas vecāki..?
Vai mēs pārliksim uz bērniem vainu par nepiepildītām savām dzīvēm..vai tomēr būt vecākiem, - tā bija mūsu izvēle.
Bērni patiesībā mazāk baidās no grūtībām dzīvē kā būt blakus neapmierinātiem, skumjiem, nepiepildītiem un nelaimīgiem cilvēkiem. Bērni bēg no cilvēkiem, kuri nemīlestību uz sevi mēģina kompensēt caur savu bērnu laimi, jauneklīgo azartiskumu, vēl tik dzirksteļojošo dzīvesprieku. Bēg no vecākiem, kuri bērnos ielikuši savu dzīves jēgu un piestiprinājuši savas personības vērtīgumu pie bērniem. Bērni mūk no tās vietas, kurā māca aplauzt spārnus..
Neatkarīgi no tā, cik mums ir bērnu..tas taču bija apzināts mūsu, pieauguša cilvēka lēmums, izvēle un atbildība laist viņus pasaulē. Bērni mums neprasa apstādināt sevi, pārtraukt dzīvot, rūpēties par sevi, neliek nolikt sevi malā. Mēs par to visu nevaram vainot bērnus, ka neesam iemācījušies dzīvot sevi, piedzivot sevi, gribēt dzīvot pilnasinīgu dzīvi.
Nelaimīgu vecāku pašsajūta uzlauž jau tā tik trauslo maza bērna ticību sev. Bērns iemācās zaudēt jebkādu iespēju noticēt, ka dzīve ir labvēlīga, ka dzīve ir iespēju platforma, ka vajag tikai censties, ticēt sev, iet uz saviem sapņiem, nebaidīties no pārbaudījumiem. Ka Visums atbild tam, kurš tic sev, savam spēkam, saviem sapņiem, ir virzīts uz izaugsmi.
Blakus ar dzīvi neapmierinātiem vecākiem bērni sāk lūkoties uz dzīvo caur savu vecāku vilšanos, aizvainojumu un bezspēcību filtra, sāk pieņemt vecāku realitāti par savu vienīgo realitāti.
Ja mēs iedodam visu, bet neparādam, kā piedzīvot dzīvi, kā godināt savu esību, kā cienīt sevi, savu personību, savu ķermeni…kā gūt prieku un piepildījumu no dzīves…ko nozīmē un kāpēc ir svarīgi rūpēties par savu veselību…kā iet uz saviem sapņiem, piepildīt tos..Ja neesam parādījuši bērniem, ka mūsu dzīve ir mūsu atbildība un nav jādzīvo visu ko sagaidot no citiem, vainojot citus un kritizējot, - vai tešām mēs visu esam atdevuši..?
Protams, ka mēs audzinam bērnus balstoties uz savām dzīves vērtībām. Bet nereti cilvēki savas vērtības nemaz neapzinās, taču no bērniem tās sagaida.
Parādīt bērniem, ka bērni nesalauž un neapstādina dzīvi, ka bērni nav smaga nasta un noguruma iemesls, ka bērni ir mūsu skolotāji, iespēja būt arī vecāku lomā un tie esam mēs nākotnē, - tas ir liels vecāku talants un svētīgākā pieredze, ko nodot bērniem.
Skaidrs, ka nav viena gatava laimīga recepte, kuru visi var nodot saviem bērniem, taču piepildīt pašiem sevi ar jēdzīgumu ārpus vecāku lomas, tas ir mūspienākums un atbildība.
Kristīne Om Shanti
