05/08/2026
IEDVESMAS STĀSTI
:
KAUNS
Kas ir kauns? Kas tas ir pēc būtības? Kāpēc to sauc tieši šādi, un kāda tam ir saistība ar fiziskajām un emocionālajām sajūtām, kas tiek piedzīvotas, izjūtot to, ko saucam par kaunu?
Jo visam ir saistība.
Ķermenim ir atmiņa.
Nekas nerodas tāpat vien, no nekā.
Jebkam un it visam ir pirmssākums — skaties kā gribi, grozi kā gribi.
Bet, ja tiešām vēlos kaut ko transformēt un pārrakstīt, tad tam vispirms ir jāiedod vieta. Iedot vietu varu tikai tad, ja zinu, kam, un ja izzinu dziļāk, kas tas īsti ir. Ar to pietiek. Iedot vietu kaunam, lai to pārrakstītu!
Ko raksta semantika?
1. Mūsdienu morālā nozīme: Dvēseles stāvoklis, paša cilvēka iekšējā izjūta, kad apzināts savs pārkāpums, nepilnība vai neatbilstība pieņemtajām normām.
2. Fiziska reakcija: Sārtums sejā, karstuma vilnis, vēlme sarauties čokurā.
Meklēju radniecīgus vārdus.
Latviešu valodā no šīs pašas saknes ir veidojusies vesela vārdu saime:
1. Kaunēties / Apkaunot: Darbības vārdi, kas pauž procesa izzīmēšanu sevī vai attiecināšanu uz citu.
2. Kaunīgs: Īpašības vārds par rakstura iezīmi (ievelkas sevī, sargā sevi).
3. Kūns / Kauns (apvidvārdos): Senu laiku apvidvārdos ar sakni kūn- un kaun- apzīmēja arī "kaulu", "ķermeni" vai "kaunuma vietas" (miesu).
Meklēju radniecīgus vārdus citās valodās ar sakni no vārda “kauns”, apzinoties, ka šādi pietuvojos kauna saknei pēc būtības. Šī pati sakne (kūn- un kaun-) ar radniecīgām nozīmēm ir saglabājusies vairākās citās valodās:
1. Lietuviešu valodā: kūnas ("ķermenis", kas sākotnēji apzīmēja miesīgo, fizisko apvalku) un radniecīgie vārdi saistībā ar mocīšanu (kūnioti – mocīt, perot kairināt).
2. Ģermāņu valodās: Gotu valodā: hauns ("pazemīgs", "zems"). Senaugšvācu valodā: hōn ("apkaunojums", "pazemošana"). Mūsdienu vācu valodā: Hohn ("izsmiekls", "ņirgāšanās").
3. Slāvu valodās: Senbaznīcslāvu: kuniati ("mocīt", "vajāt").
Arvien vairāk apjaušu, ka ķermeniskās sajūtas, izjūtot kaunu — karstums, saraušanās čokurā, sarkšana, sārtums —, ir daudz dziļākas un senākas. Ķermeņa sajūtas atceras un zina, no kā nācis kauns un kas ir tā patiesā būtība.
Tālāk rokot un meklējot, atrodu, ka vārdam „kauns” ir ļoti sena, indoeiropeiska izcelsme un tā saknes atklāj izcilu un psiholoģiski precīzu pāreju: no fiziskas sajūtas (kairinājuma, kāršanas, karstuma) uz iekšēju, dvēselisku stāvokli.
Vārds „kauns” cēlies no baltu valodu provalodas un sniedzas līdz pat indoeiropeiešu saknei:
Pirmindoeiropeiešu sakne: *kaun- vai *koˉw- / *kuˉ- Sākotnējā nozīme: "kairināt", "skaust", "spiest", "kārt" vai "darīt sāpes".
Valodnieks Konstantīns Karulis savā etimoloģijas vārdnīcā norāda, ka senākā šīs saknes nozīme saistīta ar drudžainu kairinājumu, dedzināšanu vai kausēšanu. Tas spilgti parādās arī fiziskajās reakcijās — kad cilvēks izjūt kaunu, viņš bieži "deg", viņam paliek karsti vai viņš raujas kopā no "spiediena".
Tālāk jau katram pašam šīs saknes pirmssākumi jāmeklē sevī: no kurienes, kāpēc — ja vien ir duka ieskatīties un vēlēšanās atcerēties, lai iedotu tam vietu, to atzīstot un pieņemot. Varbūt neko vairāk. Jo tā pastāvēšanu jau tas nemainīs. Vismaz tik daudz, lai pateiktu: es atceros, tā bija, tā ir daļa no manis, un bez tā nebūtu manis tāda, kāda es esmu patiesībā.
Mīlestībā
Rakstītājs - Diāna Kaja | 03.08.2026
——————————
fans
Diāna Kaja
Bilde-fotomontāža, atrasta iekš Pinterest.
