17/08/2026
Bija laiks, kad dziļi biju iekšā jogas un ajūrvēdas dzīvesveidā. Šodien, griežot dārzā ziedus atcerējos, ka kāda šīs nozares skolotāja šo sauca par nāves enerģiju vāzē. Nebija ‘’pareizi’’ griezt ziedus un tos lēnām šādā veidā nonāvēt.
Lielu laika nogriezni pavadu strādājot savā darba istabā, kuras logi ir pretēji vērsti no puķu dārza. Tātad puķes uzzied un nozied man klāt neesot, tās neredzot un nesasmaržojot.
Jo .. kāds man reiz teica, ka tā esot pareizi.
Dzīve ir par pieaugšanu, par savu vēlmju, jūtu, emociju un dzīves uzdevuma apzināšanos .. pašam - caur sevi, caur savu unikālo ceļu un dotībām! Citi ir doti, kā spogulis, kā atbalsts un tas ir nozīmīgi, taču vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka eksistējam dualitātē, kur apziņas laukā vienlaikus esam VIENS, bet personības un ego līmenī katrs ATSEVIŠĶI.
Tāpēc ja kādam fokuss ir uz nāves enerģiju vāzē, tad manējais uz skaistumu, smaržu un resursu, ko šis augs ir atnācis dāvāt pasaulei. Un es esmu šīs pasaules daļa, vai tas būtu sēžot dārza malā, vai pie galda ar grieztiem ziediem pildītu vāzi. Es esmu pieaugusi .. un tāpēc es izvēlos.
Tāpat ir ar mūsu dzimtas paterniem. Tik daudzreiz mums šķiet ‘’TAS ESMU ES’’ un tāpēc es tā domāju, jūtos vai rīkojos. Bet ļoti bieži tas ir kaut kas, kas radies un IEMĀCĪTS sen aiz tevis un prasās pēc apdeita, pēc tava autentiskuma piešprices. Un tas nenozīmē zaimot vai noliegt savas saknes .. tas nozīmē piešķirt šodienai jaunu elpu, jaunas krāsas, izpratni, sajūtas un jaunu virzību uz priekšu. Virzību, ko esi nācis dāvāt tieši tu šai pasaulei.
Sistēmiskajā laukā mēs pastiprinām to, kas ir tavs un kas esi autentiskais tu, dzimtas smagnējos paternus ar pateicību atstājot senču laukā un viņu pieredzē, kur tie pārtop par tavām spēcīgajām saknēm nevis svara bumbu, kas gremdē lejā.
Līga E.
