24/05/2026
Ir cilvēki, kuri pieskaras ķermenim.
Un ir cilvēki, kuri pieskaras cilvēkam.
Es sen sapratu, ka mans darbs nav tikai masāža.
Es nestrādāju ar “problemātiskām vietām”, “nepareiziem ķermeņiem” vai “defektiem”.
Es satieku dzīvu cilvēku.
Un katru reizi mani pārsteidz viens un tas pats — cik skaisti patiesībā ir cilvēki, kad uz viņiem skatās bez vērtēšanas.
Pasaule ir iemācījusi sievietēm karot ar sevi.
Ar savu vēderu.
Ar ādu.
Ar vecumu.
Ar nogurumu.
Ar krūtīm, gurniem, rētām, celulītu, emocijām.
Bet, kad es strādāju, es to neredzu tā.
Es redzu ķermeni, kas ir dzīvojis.
Kas ir mīlējis, nesis, turējis, izdzīvojis.
Un tajā ir kaut kas neaprakstāmi skaists.
Individuālajās sesijās dažreiz notiek vēl kas īpašs.
Es to sev saucu par “to crack the code” ("atkost kodu" kā to lieto datortehnoloģijās).
Ir brīži, kad pēkšņi sajūtu cilvēka dvēseles kodolu.
Nevis viņa lomu vai masku, bet pašu būtību.
Kā arhetipu. Enerģiju. Valodu.
Kādai tā ir mierīga vilcenes enerģija.
Kādai — veca, vieda indiāņu šamaņu omīte.
Kādai — ievainota, bet milzīgi spēcīga liesma.
Un nesen vienai sievietei es sajutu kung fu cīnītāju ar nūju — disciplinētu, fokusētu, spēcīgu dvēseli ar dziļu iekšēju kodolu.
Tajā brīdī manī ieplūst milzīgs prieks.
Dažreiz pat asaras.
Ne no skumjām — no patiesības.
Jo uz mirkli es redzu cilvēku pilnīgi īstu.
Un tas ir viens no skaistākajiem mirkļiem, ko es pazīstu.
Es nevaru apsolīt “salabot” cilvēku.
Bet es varu apsolīt telpu, kurā tev uz brīdi vairs nav jākaro ar sevi.
Un varbūt tieši tur sākas dziedināšana.
