28/06/2026
Ik pa laikam saņemu jautājumus - vai ir iespēja, ka es safotogrāfēju mazulīti? Vai es to vēl daru?
Tādēļ tapa šis ieraksts, ko saglabāšu pie pin - lai viss skaidrs 😊
Jā, es fotogrāfēju. Tā jau kādu laiku vairs nav mana full time nodarbošanās, bet pamest arī nespēju. Mazulīšiem, atmiņām, ko radu, tām pāris stundām, kad laiks apstājas, ir pārāk dziļa vieta manā sirsniņā.
Ja Tavs mazulītis jau klāt vai vēl puncītī un zini, ka vēlies šo laiku iemūžināt skaistākajās atmiņās, kādas iespējamas, raksti un izbrīvēšu kādu laiciņu.
Bet kas tad notika?
14 gadus tā bija mana ikdiena, darbs, kas nav darbs, vairāk kā 1200 mazulīšu, pieredze tāda, ka neviena situācija mani vairs nespēja pārsteigt. Katra fotosesija īpaša un unikāla.
Sāku šo ceļu, kad dzīvoju Nīderlandē, pieraksts bija mēnešiem uz priekšu, grūti bija pateikt nē, dažbrīd strādāju 7 dienas nedēļā, bildes apstrādāju naktīs 🙈
Visu izmainīja pandēmijas laiks + grūti privātie apstākļi. Atbraucu uz Latviju, pat nedomāju, ka varētu darīt ko citu. Saskāros ar realitāti - ar savu mīļoto nodarbošanos nespēju sevi un meitas nodrošināt. Sākumā atteicos tam ticēt un spītīgi turpināju, līdz izbeidzàs arī iekrājumi, radās aizvainojums, ka manis radītais skaistums nevienam nav vajadzīgs. Iestāstīju sev, ka tas man tāpat ir apnicis, bet patiesībā tas bija nogurums no darbībām bez rezultāta.
Tas bija laiks, kad sāku strādāt ar savu iekšējo pasauli, enerģiju, sapratu, ka dzīvoju hroniskā trauksmes stāvoklī.
Šādā stāvoklī pieņemti lēmumi mēdz nebūt tie labākie, daudz ko būtu gribējies darīt citàdi, bet tad es nebūtu šeit tā, kas esmu.
Esmu pārstājusi piešķirt sev kādu nosaukumu, kaut kādu vienu profesiju, esmu iedevusi sev atļauju atpūsties no sev uzliktās spriedzes uzskatīt instagram par vēl vienu pilnas slodzes darbu un vienkārši šeit būt, kad ir, ar ko dalīties.
Uzturs, veselība un bebucīši - tas ir tas, kas man vienmēr bijis tuvs un svarīgs. Un nedomāju, ka tas īpaši varētu mainīties.